Pavasaris ir brīdis, kad laiks veikt mazos tīrīšanas darbus ne tikai mūsu apkārtējā vidē, bet arī mūsos. Laiks atbrīvoties no vecajām grabažām un lietām, kas mums traucē virzīties uz priekšu un sajust pavasara patīkamās vēsmas. Ir taču patīkami atvērt acis un sajust prieku sevī un gandarījumu par to ka Tu vienkārši esi, tieši tik unikāls un vienreizējs. Tāpēc, lai radītu vairāk priecīgu seju un pozitīvu vibrāciju mums apkārt. Apvienosim divas visnotaļ spēcīgas masāžas tehnikas vienā PSIHOSOMATISKA+AFIRMĀCIJU MASĀŽA PSIHOSOMATISKA Masāžas mērķis risināt cilvēka fiziskās kaites caur psihoemocionālajām, un otrādi, saprotot, ka nereti tieši neapzinātas emocijas ir iemesls, kādēļ nākas izjust dažādus fiziskus simptomus un slimības, piemēram, hroniskas sāpes, nogurumu, apetītes trūkumu, sirdsklauves un galvassāpes. Emocijas ir bioķīmiskas reakcijas, kas caur veģetatīvo nervu sistēmu iedarbojas uz dažādām mūsu orgānu sistēmām. Masāžas mērķis: dziļa relaksācija, tā dod līdzsvaru starp dvēseli un ķermeni. AFIRMĀCIJU MASĀŽA Afirmāciju masāža© ir īpaši efektīvs dziļas atslābināšanās, dziedināšanās un zemapziņas pārprogrammēšanas apvienojums. Afirmāciju masāžas© atšķirība ir tā, ka masāžas laikā tiek lietotas austiņas un atskaņots īpašs audio ar pozitīviem transformējošiem apgalvojumiem par kādu tēmu. Visuma garīgo likumu un kvantu zinātnes kontekstā ir nosacījums, ka mēs saņemam, radām, piedzīvojam savā dzīvē nevis to, ko vēlamies, bet visu to, kam mēs ticam. Un tā ir atslēga uz mūsu izteikumiem, ka Pievilkšanās likums nestrādā, jo mēs taču tik ļoti vēlējāmies kaut ko iegūt, kaut ko piedzīvot, kaut kas būt, bet tas mūsu dzīvē kā nerodas, tā nerodas. Tas attiecas uz visu - sākot no kārotas automašīnas, ideālā partnera, labākas veselības un beidzot ar noteiktu materiālo un sociālo stāvokli. Šīs divas metodes, kas mainīs notikumus Tavā dzīvē, vai skatījumu uz lietām. Tāpēc sāc pavasari ar smaidu sejā, jo Tu esi pelnījis būt laimīgs. Mūsu ķermenis ir mūsu templis, kurā mums ir jāprot ieklausīties un par, kuru mums ir jārūpējas. Piesakies un sāc savu ceļu pretī pārmaiņām!
0 Comments
Mēs vienmēr salīdzinām to, kādi mēs esam, ar to, kādiem mums jābūt. Tas, kādiem mums jābūt, ir mūsu domas projekcija par to, kādiem mums vajadzētu būt. Pretruna rodas arī, kad mēs salīdzinām sevi ne tikai ar kādu vai kaut ko, bet arī ar to, kādi mēs bijām vakar. Rezultātā pastāv konflikts starp to, kam jābūt, un to, kas ir. Tas, kas ir, pastāv tikai tad, kad vispār nav salīdzinājumu. Bet dzīvot ar to, kas ir, nozīmē atrasties rāmā miera stāvoklī. Tikai tad jūs varat, nepievēršoties nekam citam, veltīt visu savu uzmanību tam, kas ir jūsos, – vai tas būtu izmisums, trauksme, kroplums, nežēlība vai vientulība un dzīvot ar to visu; tad nepastāv pretrunas un tādējādi nav konflikta.
Taču mēs visu laiku sevi salīdzinām ar tiem, kas ir bagātāki, kas ir veiksmīgāki, gudrāki, mīlētāki, pazīstamāki, vairāk šādi un vairāk tādi. Šis “vairāk” ieņem neparasti svarīgu lomu mūsu dzīvē. Šī sevis salīdzināšana ar kaut ko vai kādu ir pats pirmais konflikta cēlonis. Taču, kāpēc vispār notiek salīdzināšana? Kāpēc jūs sevi salīdziniet ar citiem? Mums to ir mācījuši kopš bērnības. Katrā skolā A tiek salīdzināts ar B, A sevi dzen postā, lai līdzinātos B. Kad jūs vispār nesalīdziniet, kad nepastāv ideāls, nav pretstata, nav divējādības, kad jūs vairs necīnieties, lai kļūtu citādāks nekā jūs esat, kas tad notiek ar jūsu prātu? Jūsu prāts pārstāj radīt pretējo un kļūst augstākā mērā vieds, augstākajā mērā jutīgs, spējīgs uz milzīgu kaismi, jo pūles ir kaismes izšķiešana, tās kaismes izšķiešana, kas ir dzīvības enerģija, bet bez kaismes jūs nevarat paveikt neko. Ja jūs sevi nesalīdziniet ar citiem, jūs būsiet tas, kas jūs esat. Ar salīdzināšanas palīdzību jūs cerat attīstīties, augt, kļūt saprātīgāks, skaistāks. Tikai vai jūs kļūsiet? Fakts ir tas, kas jūs esat, un pie salīdzināšanas notiek fakta fragmentācija, kas nozīmē tukšu enerģijas tērēšanu. Sevis tāda, kāds jūs esat, uztveršana bez jebkādas salīdzināšanas, sniedz jums milzīgu enerģiju redzēšanai. Ja jūs spēsiet uz sevi raudzīties bez salīdzināšanas, tad jūs būsiet pāri salīdzināšanai, bet tas nenozīmē, ka jūsu prāts ir apstājies pašapmierinātībā. Tādā veidā mēs redzam kā prāts būtībā pa tukšo izšķērdē enerģiju, kas ir tik nepieciešama dzīves veseluma izpratnei. Es nevēlos zināt, ar ko es esmu konfliktā. Mani neinteresē mani personīgie perifērie konflikti. Tas, kas mani interesē ir, kāpēc konfliktam vispār ir jāpastāv? Kad es sev uzdodu šo jautājumu, es redzu pamatproblēmu, kurai nav nekā kopēja ar perifērajiem konfliktiem un to atrisinājumiem. Vēršoties pie centrālās problēmas, es redzu (varbūt jūs arī redzat?), ka pati vēlmju daba, ja nav pareizi saprasta, neizbēgami rada konfliktu. Vēlme vienmēr ir pretrunīga. Es vēlos vispretrunīgākās lietas, kas nenozīmē, kas es vēlos iznīcināt vēlmi, apspiest, kontrolēt vai sublimēt to. Es tikai redzu, ka pati vēlme pēc savas būtības ir pretrunīga. Pretrunīgi nav vēlmju objekti, bet gan pati vēlmju daba kā tāda. Pirms es saprotu konfliktus, man ir jāsaprot vēlmju daba. Iekšēji mēs atrodamies pretrunu stāvoklī, un šo pretrunu stāvokli ir izsaukusi vēlme – vēlme, kas, kā mēs jau to apspriedām, ir dzīšanās pēc baudas un cenšanās izvairīties no ciešanām. Un tā mēs redzam, ka vēlme ir pamats jebkādai pretrunai, kaut kā vēlēšanās vai tā nevēlēšanās ir divējāda. Kad mēs darām kaut ko patīkamu, tajā nemaz nav ieliktas pūles, vai ne tā? Taču bauda aiz sevis nes ciešanas, un tad rodas cīņa, lai izvairītos no ciešanām. Taču tā jau atkal ir enerģijas zaudēšana. Kāpēc mums vispār pastāv divējādība? Dabā, protams, pastāv divējādības: vīrietis un sieviete, gaisma un tumsa, nakts un diena; taču, kāpēc mūsos pastāv iekšēja, psiholoģiskā divējādība? Lūdzu, pārdomājiet to līdz ar mani, lūdzu, negaidiet, lai es jums pateiktu atbildi. Lai to noskaidrotu, jums jāliek pastrādāt paša prātam. Mani vārdi ir tikai spogulis, kurā jums ir jānovēro pašiem sevi. Kāpēc jūsos pastāv šī psiholoģiskā divējādība? Vai ne tāpēc, ka mums kopš bērnības ticis mācīts salīdzināt to, kas ir, ar to, kam būtu jābūt? Mēs esam nosacīti ar to, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir ētiski un kas – neētiski. Vai šī divējādība nav radusies sakarā ar mūsu ticību, ka domāšana pretēji tādiem jēdzieniem kā vardarbība, skaudība, greizsirdība, zemiskums palīdzēs mums no tā visa atbrīvoties? Vai mēs neizmantojam pretēju īpašību kā sviru, lai atbrīvotos no tā, kas ir? Vai arī tā ir bēgšana no īstenības? Vai jūs neizmantojat pretējo kā līdzekli, lai aizbēgtu no īstenības, ar kuru jūs nezināt kā apieties? Vai arī tas notiek tādēļ, ka jums tūkstošiem gadu ir apgalvojuši, ka jums, lai tiktu galā ar tagadni, ir jābūt ideālam, kas ir pretējs tam, kas ir? Kad jums ir ideāls, jūs uzskatāt, ka tas jums palīdzēs atbrīvoties no tā, kas ir, taču tas nekad nenotiek. Jūs varat līdz sava mūža galam sludināt nevardarbīgumu un tomēr pastāvīgi sēt vardarbības sēklas. Jums ir priekšstats par to, kādiem jums būtu jābūt, kā jums būtu jārīkojas, taču tajā pašā laikā jūs rīkojaties citādi; un tā jūs redziet, ka principi, ticības un ideāli neizbēgami noved pie liekulības, pie negodīgas dzīves. Tieši ideāls rada pretējo tam, kas ir, un tāpēc, kad jūs ziniet kā rīkoties attiecībā uz to, kas ir, pretējais jau vairs nav vajadzīgs. Cenšanās līdzināties kādam citam vai atbilst savam ideālam ir viens no galvenajiem pretrunu, sajukuma un konflikta cēloņiem. Prāts, kas ir sajukumā, lai ko tas arī nedarītu un lai kādā līmenī tas neatrastos, paliks sajukumā. Bet jebkura darbība, kas ir sajukuma izsaukta, noved līdz tālākam sajukumam. Es to saskatu ļoti skaidri. Es to redzu tikpat skaidri kā tiešas fiziskas briesmas. Un kas tad notiek? Es vairs nerīkojos sajukumā. Tādā veidā bezdarbība kļūst par veselu darbību. – Džidu Krišnamurti "Brīvība no zināmā" |