«Tavs ķermenis ir tavs pārvietošanās veids dzīvē, no pirmā līdz pēdējam brīdim. Kamēr esi seit – dzīvo tajā. Mīli, saudzē, cieni to, esi pret to labs un tas tev atbildēs ar to pašu. Suzy Prudden Tajā brīdī, kad tu piedzimi, tu saņēmi nenovertējamu dāvanu – ķermeni, kurā dzīvo tava garīgā būtne. Tas, kas dara tevi unikālu attiecībā pret citiem cilvēkiem: tavas spējas, talanti, sapņi, vēlmes, bailes un ilūzijas – tas viss ir tavā ķermenī un ap to, kas pavada tevi visā tavā ceļā no dzimšanas brīža līdz nāvei. Jūs kopā ejat šo ceļu, bet tu un tavs ķermenis nav viens un tas pats. Tavs ķermenis nav vienkārši apvalks, kas šķir tavu iekšējo ES un ārējo pasauli. Tavs ķermenis tev var ļoti daudz ko iemācīt un parādīt tev loti svarīgas lietas, kas palīdzēs tev noiet šo sarežģīto ceļu, ko sauc par dzīvi. Tāpēc tev ir jāpieņem lēmums – mīlēt savu ķermeni vai nīst? Neatkarīgi no tava lēmuma, tas būs ar tevi. Tāpēc izdari pareizo izvēli. Nav nekā pastavīgāka … Šajā dzīvē tev nav nekā pastavīgāka par tavu ķermeni. Tas vienmēr būs ar tevi un tu nevarēsi saņemt kādu citu. Tas nav apģērbs, kuru var atdot atpakaļ veikalā – tavs ķermenis nav apmaināms. Tajā brīdī, kad tu pirmo reizi ieelpoji, tu un tavs ķermenis kļuva nedalāmi. Un tas turpināsies līdz pēdējam tavas sirds sitienam, lai kā tu arī vēlētos kaut ko mainīt, šeit tu esi bezspēcīgs! Pieņem un iemācies … Kā tikko tu apzinies, ka tavs ķermenis šajā dzīvē vienmēr paliks ar tevi, pieņem šo faktu. Iemācies transformēt savu ķermeni. Pārvērt to SEV no šaura ārējā apvalka par draugu un partneri uz visu mūžu. Tavas attiecības ar ķermeni visas dzīves garumā ir ļoti svarīgas, tas ir fundaments jebkurām tavām attiecībām šajā pasaulē. Katram ir savas attiecības ar savu ķermeni. Tieši tāpēc katram no mums ir sava atšķirīga dzīve un atšķirīgi prieki šajā dzīvē. Tevis radītās attiecības ar savui ķermeni ietekmē visu tavu dzīvi visās tās jomās un tavas sajūtas. Un tā, – tavs ķermenis ir pastavīgs lielums. Un jebkuram pastāvīgam lielumam ir savi noteikumi. Pirmais noteikums Pirmais noteikums – pieņemšana. Pieņem savu ķermeni un izveido ar to attiecības tā, ka tas var tev efektīvi kalpot. Neuztver to kā vienkāršu trauku tavam ES – tavs ķermenis var tev ļoti daudz ko iemācīt. Tāpēc tev jābūt atvērtam. Atveries un pieņem savu ķermeni. Pieņemšanas brīdī tev savs ķermenis jāizvēlas bez nosacījumiem – tāds, kāds tas ir. Netraucē sev pašam doties uz priekšu – pareizas attiecības ar savu ķermeni ļaus tev attīstīties daudz ātrāk un ļaus tev sevi ātrāk iepazīt. Ja tu iemīlēsi katru sava ķermeņa daļu – neviens tev netraucēs attīstīties. Netraucēt kustību nenozīmē samierināties un apstāties. Jebkurš izaicinājums tev jāpieņem un jāizskata kā iespēja pakāpties pakāpienu augstāk savā attīstībā. Pieņemt, kā ir … Nekad nevērtē savu ķermeni. Piekarot birkas, tu pašrocīgi ierobežo savu sajūtu pasauli Neatkarīgi no ādas krāsas, auguma vai svara, savs ķermenis ir jāmīl un jāpieņem bez nosacījumiem. Tu tajā dzīvo, tāpēc saprātīgi ir pieņemt to un cienīt. Ko nozīmē, cienīt savu ķermeni? Cieņa pret savu ķermeni ir augstākā rūpju izpausme. Esi pret to uzmanīgs, rūpējies par to un tas tevi noteikti atalgos. Tas ir Visuma likums – katrs saņem to, ko atdevis. ja vēlies saņemt mīlestību, tad mīli savu ķermeni. Partnerattiecības Partnerība nozīmē cieņu, un tavas attiecības ar ķermeni nav izņēmums. Izturoties pret to ar cieņu, tu iegūsti sev partneri, no kura saņemsi visu, ko tas tev var piedāvāt. Rūpējoties par to, tu arī saņemsi to pašu, ko atdod. Tieši tāpēc ir skaidra saikne starp ķermeni un saprātu. No tavām attiecībām ar savu ķermeni ir atkarīga ne tikai fiziskā veselība, bet arī tavs emocionālais stāvoklis. padomā, cik tev tas ir izdevīgi. Slimības – kas tās ir? Vai esi kadreiz aizdomājies par to, kas ir slimība? Katrai parādībai ir savs iemesls un slimība nav izņēmums. Ja tu noliedz savu ķermeni un nepieņem to tādu, kāds tas ir, tas vienmēr rada kādu slimību. Taču sava ķermeņa pieņemšana ir ceļs uz izdziedināšanos. Uzlabojumi Ja tev radusies vēlme uzlabot savu ķermeni, šādai vēlmei ir pamats. Ir svarīgi būt godīgam ar sevi un saprast, kāds pamats ir tadai vēlmei. Ir svarīgi saprast, ka vēlme uzlabot savu ārējo izskatu ir absolūti normāla ikvienam cilvēkam. taču ir jāpadomā dziļāk. Kas tevi mudina vēlēties kaut ko uzlabot? Ja šīs vēlmes pamatā ir mīlestība pret sevi, cieņa un rūpes – tas ir lieliski. Tā ir apzināta vēlme un realizējot to, tu būsi laimīgāks un būsi ieguvējs. Taču, ja tu vienkārši meklē sevī nepilnības, asi vērtējot un kritizējot savu ķermeni, un piekarot tam birkas, kā rezultātā rodas vēlme pārtaisīt savu ķermeni – tas nozīmē, ka tu savu ķermeni nepieņem un tā jau sākotnēji ir graujoša vēlme. Izvēle Tev pašam jāizlemj, ko darīt tālāk. Vai pieņemt savu ķermeni, un tas kļūs par spēcīgu partneri, palīdzot attīstīties un izzināt dzīvi, Vai arī tu cīnīsies ar realitāti. Cīnīsies, noliedzot savu ķermeni, žēlojoties par to, vērtējot to un vēl vairāk sevi šaustot. Neatkarīgi no tava lēmuma, realitāte nemainīsies. Tev jāsaprot, ka tev pašam jāmainās, jo pasaulei taču ir vienalga, pieņem tu sevi, vai nepieņem. Tava izvēle ir tavas attieksmes pret sevi rezultāts. Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/28/sava-kermena-pienemsana-ka-augstakas-formas-izvele/
0 Comments
Pirms divpadsmit gadiem medicīnas doktors F. Batmanghelidžs publicēja darbu ar tādu pašu nosaukumu, un sniedza jaunāko informāciju par mikroanatomiju, norādot, ka daudzu "neārstējamu" slimību simptomi - tas tiešām ir mūsu organisma signāls par ūdens trūkumu. Vislielākā traģēdija medicīnas vēsturē ir kļuvis pamata priekšnoteikums, kas liek mums "sausu muti" uztvert kā vienīgo zīmi, ka ķermenim ir vajadzīgs ūdens.
Mūsdienu medicīnas struktūra ir būvēta uz šo, nekādu kritiku neizturošu pieņēmumu, uz kuru arī gulstas vaina par miljoniem cilvēku sāpīgu un priekšlaicīgu nāvi. Vienīgais šo cilvēku ciešanu iemesls - neziņa, ka viņiem tikai gribas dzert. Cilvēka smadzenes sastāv no 85 procentiem ūdens, un tām ir paaugstināta jutība pret dehidratāciju. Ja smadzenēm nav pietiekami daudz ūdens, tad cilvēks var just kādu no šiem simptomiem: 1) Noguruma sajūta, kas nav smaga darba rezultāts, smagākā formā: hroniska noguruma sindromu. Termins "sindroms " apzīmē stāvokli, kurā vismaz trīs no jebkuriem simptomiem tiek novēroti vienlaicīgi. Vispārīgi runājot, simptomi ir nopietni signāla rādītāji, kas izraisīti dehidratācijas problēmas dēļ, ar kuriem organisms saskaras. Šo jautājumu detalizēti apskatīsim sadaļās par vilkēdi un hidroelektroenerģijas ražošanas mehānismu. 2) Asins pieplūdums sejai. Kad asins plūsma smadzenēs palielinās, lai uzlabotu ūdensapgādi, asins pieplūdums sejai arī palielinās. 3) Aizkaitinājuma sajūta bez redzama iemesla - nekontrolētas dusmas. 4) Trauksme sajūta bez redzama iemesla - trauksmes sindroms. 5) Nospiestības sajūta un neadekvātas reakcijas (piemēram, dzimumtieksme samazināšanās). 6 ) Nomāktības stāvoklis, tā galējās formas - depresija un domas par pašnāvību. 7) Tieksme pēc alkohola, smēķēšanas un narkotikām. Visi šie sajūtu rādītaji nozīmē to, ka dehidratācija nomāc noteiktas funkcijas smadzenēs. Tāpēc agrīnā stadijā ūdens trūkums smadzenēs var izraisīt atsevišķu funkciju zudumu un izraisīt attīstību aprakstītajiem fiziskiem un garīgiem stāvokļiem. Trauksmes signāli par ūdens trūkumu organismā. Otrajā kritisko simptomu un pazīmju grupā par ūdens vajadzību organismā ietilpst dažādas lokalizētas hroniskas sāpes. Tas ietver: 1 ) dedzināšanu; 2 ) gremošanas sistēmas traucējumus; 3 ) reimatoīdās locītavu sāpes; 4 ) muguras sāpes; 5 ) galvassāpes; 6 ) sāpes kājās, staigājot; 7 ) fibromialģija (sāpes muskuļos un mīkstajos audos, kas var izraisīt muskuļu distrofiju); 8) kolīta un aizcietējumu sāpes; 9 ) stenokardijas sāpes; 10 ) rīta nelabuma lēkmes grūtniecības laikā, norādot, ka slāpes izjūt gan auglis, gan māte; Slikta elpa arī ir rādītājs ūdens trūkumam organismā. Par tās iemeslu kļūst pārtikas sadalīšanās, kas tika atstāta kuņģī, vai gāzes, kas izraujas no zarnām un raujas uz augšu. Šo sāpju un simptomu izcelsmi ir ļoti viegli saprast. Tie rodas, kad kādam no aktīvajiem un pašlaik izmantotajiem orgāniem pietrūkst ūdens, lai to attīrītu no "toksiskajiem atkritumiem un paaugstināta skābuma", kas ir vielmaiņas blakusprodukti. Nervu gali reģistrē izmaiņas ķīmiskajā vidē un nosūta šo informāciju uz smadzenēm. Izraisot minētās sāpes, smadzenes cenšas pavēstīt par gaidāmajām problēmām, kas varētu rasties kā lokālas dehidratācijas rezultāts. Ja sausums turpināsies arī nākotnē, tad tas novedīs pie neatgriezeniskiem audu bojājumiem – tādiem kā,resnās zarnas vēzis, kas tiek uzskatīts kā sekas ilgstošiem aizcietējumiem un kolītam. Iespēja gūt skābes apdegumus un audu bojājumus liek organismam signalizēt par lokālas dehidratācijas iestāšanos ar sāpju palīdzību. Ķermenis tiecas ierobežot savu darbību, lai novērstu lielāku skābes un toksisko atkritumu veidošanos. Īsāk sakot, sāpes, kas nav infekcijas vai traumas izraisītas – ir signāls par ūdens trūkumu apgabalā, kur sāpes ir jūtamas. Sāpes - tas ir ķermeņa izmisuma lūgums pēc ūdens, lai izskalotu toksiskos atkritumus no dehidratācijas skartās zonas. Galvenā problēma mūsdienās visbiežāk pieļautajai kļūdai ir - izpratnes trūkums par sāpēm kā signālu, ka organismam slāpst, nozīmi un svarīgumu. Gadījumos, kad ķermenis lūdz ūdeni, ārsti rīkojas tā, kā ir mācīti, un izraksta cilvēkiem indīgus ķimikātus, kas izraisa mokošu un priekšlaicīgu nāvi. Traģiskākais ir tas, ka mēs , ārsti, esam pieraduši uzskatīt mūsu ieteiktās lēni iedarbojošās nāvējošās indes par lietderīgām pacientiem. Visbiežāk šo ķīmisko vielu izmantošana izraisa turpmāku cilvēka stāvokļa pasliktināšanos, jo tie tikai rada iespaidu par "sāpju mazināšanos" , bet nenovērš sāpju cēloni: dehidratāciju. Traumas gadījumā traumētajā daļā rodas pietūkums (rezultāts pastiprinātai ūdens pieplūdei uz skarto apgabalu), un papildus ūdens daudzuma iedarbība izraisa traumas sāpes pakāpenisku samazināšanos, līdz tās pazūd pavisam. Darbības cīņai pret dehidratāciju Organismam dehidratācijas gadījumā ir īpašas darbības, lai racionāli sadalītu ūdeni. Galvenās programmas, lai cīnītos pret dehidratāciju, vēl joprojām nes šādu slimību nosaukumus: 1) astma un alerģija; 2 ) hipertensija; 3 ) cukura diabēts pieaugušajiem; 4 ) aizcietējums un vienlaicīgi sāpes apakšējā zarnu daļā vai kolīts; 5 ) autoimūnās slimības, ieskaitot vilkēdi. Šie stāvokļi ir veselības problēmu saraksta augšdaļā, kas rodas no ilgstoša ūdens trūkuma organismā. Vairāk informācijas par citiem jautājumiem saistībā ar ilgtstošu ūdens trūkumu organismā var iegūt, lasot manu grāmatu " Jūsu ķermenis lūdz ūdeni". Stenokardijas sāpes bieži kļūst par neaizstājamu sabiedroto astmai vecumdienās. Tas nozīmē, ka papildus aizdusai, veci cilvēki cieš no raksturīgām sirds sāpēm, kas beidzot ir atzīta kā samazināta gaisa un elpošanas grūtībām astmātiķiem rezultāts. Citiem vārdiem sakot, dehidratācijas programmas aktivizācija samazina gaisa plūsmu, kas automātiski palielina sirds aktivitāti. Bet tajā pašā laikā nepietiekama ūdens uzņemšana neļauj sirdij atbrīvoties no toksiskām vielām, kas samazina tās darbības efektivitāti. Plaušās un sirds muskuļos rodas dehidratācijas pazīmes, ko izraisa iekaisuma process - palielinās asinsrite kapilāros atūdeņotajās zonās. Tā ir iekaisuma procesu būtība - "palielināt asins cirkulāciju, lai tiktu galā ar problēmu". Iekaisuma cēlonis var būt baktērijas, ķīmiskas vielas vai trauma. Dehidratācijas skartajā sausajā zonā uzkrājas toksiskas vielas, kas palaiž sāpju mehānismu. Pēc Ozon materiāliem. * No krievu valodas tulkoja Lolita Belozerova speciāli priekš www.garavasara.com * Korektore: Liene Nelse Parasti mēs nepamanām, kā elpojam, taču bez elpošanas nevarētu nodzīvot ne sekundi. No tā, kā mēs elpojam, ir atkarīgs, cik daudz mūsos ir enerģijas, spēka un prieka. No tā ir atkarīgs pat tas, cik interesanta un pilnvērtīga ir mūsu dzīve. Iemācīties pareizi elpot jebkurā situācijā ir ātrākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi. Nav svarīgi, kādas emocionālas vai fiziskas sāpes jūs izjūtat, apzināta elpošana palīdzēs tās atvieglot. Iespējams, tie ir pārāk skaļi vārdi par prasmi, kas ir tik viegli apgūstama, taču tā ir patiesība.Es bieži sastopos ar pretestību, strādājot ar elpošanu, "elpot ir garlaicīgi", "es jau māku elpot", "labāk darīsim kaut ko jaunu un interesantu." Ticiet man. Elpošana - tas ir ceļš uz mājām, uz apziņas mieru, emociju pieņemšanu, jūsu ķermeņa intuīcijas atmodināšanu. Izelpa - tas ir mūsu dzīves veids. Ja mēs iemācīsimies izelpot pilnībā, mēs noskaņosimies uz visuma principu: atlaist veco, pirms ķeramies pie jaunā. Elpošana - tā ir atbrīvošana, sevis iztukšošana dziļā ticībā, ka mūs sagaida nākamā ieelpa. Iedomājieties sevi stāvot uz degošas mājas jumta. Jums ir pilnībā jāatsakās no pamata zem kājām, lai nolektu lejā, tur, kur nav uguns. Vai jūs neizbrīna, cik daudz cilvēku dod priekšroku ķerties pie vecā, kas viņus nogalina, nevis atdodas jaunajam? Elpojot virspusēji, ar krūšu kurvi, mēs noturam iepriekšējo ieelpu, un nekad neizelpojam pilnībā. Skābekļa trūkums asinīs ietekmē katru šūnu organismā, īpaši smadzenes. Dziļa elpošana spēj palēnināt smadzeņu viļņus līdz alfa ritmam, un tikai tādā stāvoklī mēs varam sadzirdēt savu iekšējo gudrību. Parastie smadzeņu ritmi (beta ritmi) ir pārāk aktīvi, lai mēs varētu pievērst uzmanību klusai, bet drošajai iekšējo zināšanu balsij. Kāpēc mums ir nepieciešams iemācīties elpot? Atbilde joprojām ir tā pati. Mūsu dzīve nav saskaņota ar dabu. Socializēšanās traumējošais process nežēlīgi atņem mums vietu augšanai. Mēs esam iemācījušies dzīvot steigā. Cik reizes bērnībā jums ir teikts, lai jūs pasteidzaties? Un jūs pārstājāt ieelpot dzīvinošo gaisu, lai varētu panākt pieaugušos. Kad bijāt satraukušies vai nobijušies, jūs aizturējāt savu elpu un ar laiku pamanījāt, ka elpojot sekli, var notrulināt jūtas. Es atceros, kā būdama bērns, kad biju noskumusi, es gulēju gultā un veicu tik mazas ieelpas, ka iztēlojos kā kļūstu neredzama un viegla kā mākonis, un lidoju uz debesīm. Nekas no tā nesanāca, es joprojām esmu te! Ja bērnībā mums mācītu ieelpot savas sajūtas, nevis noturēt elpu nepatikšanu laikā, pasaule katram no mums izskatītos citādāka. Bet nevajag pārdzīvot- iemācīties elpot nekad nav par vēlu. Lielākā daļa no mums, rietumu civilizācijas bērniem, gandrīz vienmēr elpo ar krūšu augšējo daļu. Paskatieties apkārt. Pavērojiet, kā elpojat jūs un, kā elpo cilvēki, ar kuriem jūs pavadāt laiku. Pavērojiet, kā cilvēki elpo, kad viņi ir satraukti, garlaicīgi, nomākti, steidzas kaut kur, ir noguruši, mierīgi vai, kad ir iemīlējušies. Ja jūs nejūtat, kā elpošanas laikā vēders kustas uz priekšu un atpakaļ (jostasvietas līmenī), tātad jūs elpojat tikai ar krūšu augšējo daļu. Plaušu augšdaļā cirkulē tikai pustase asiņu. Savukārt, plaušām nepieciešams apgādāt vairāk, kā puslitru asiņu, tāpēc sanāk, ka jūs piedāvājat jūsu ķermenim attīrīt un uzlādēt sevi, ielejot mazāk par tasi degvielas četru vietā. Pamēģiniet ielikt biskvītā vienu olu,nevis četras - kas ar to notiks? Tas būs plakans un ciets kā zole. Elpošana ar vēderu palīdz ķermenim labāk funkcionēt rosīgajā pasaulē. Paradokss ir tāds, ka, elpojot dziļi, mēs saredzam jēgu tajā, lai nesteidzīgi ietu cauri dzīvei. Un mēs sākam virzīties pa savu ceļu lēnāk, izbaudot savas jūtas. Tēlaini izsakoties, mums ir laiks ieelpot rožu aromātu, kas aug gar ceļa malu. Pamela Frī Avots: Gara Vasara |