Fascija. Gvineta Paltrova pagājušā gada beigās atsaucās uz to, kā uz „slepenu orgānu”, un lai gan tā (fascija) ir plaši zināma manuālās terapijas pasaulē, savā ziņā Gvinetai bija taisnība. Daudzus gadus, pateicoties tam, ka fascija atradās visur , to uzskatīja par nevajadzīgu. Anatomi centās pilnībā to atdalīt, lai iegūtu labāku kopainu „svarīgākajām lietām” – muskuļiem, orgāniem, artērijām, nerviem utt.) Rezultātā līķi vairāk atgādināja akurātas un glītas bildītes no anatomijas tekstiem. Pat vēl ne tik senās Anatomijas mācību grāmatās fascija bija pieminēta ļoti minimāli, bet bildē pārsvarā parādīja muskuļu un skeleta sistēmu, kas sastāv no atsevišķām daļām, un katrai no tām ir savi īpašie stiprināšanās punkti un savas darbības. Tā, lai gan es neapgalvoju, ka tas ir tā (biceps, piemēram, saraujoties, patiešām saliec elkoni), viss ķermenis un tā kustības nemaz nav tik vienkāršas. Jūs neesat mašīna, neesat atsevišķu daļu kopums, jūs esat dinamiski kustīgs organisms, kuru ir jāskata un arī jāārstē, kā viens vesels. Pagājušajā gadā es piedalījos Kerolainas Barrou (ķermeņa zinātnes koledža) preparēšanas dienā, un visvairāk mani pārsteidza tas, cik ļoti pārklājušies un savijušies ir mūsu muskuļi. Ideja par noteiktiem un definētiem muskuļiem, ar atsevišķiem stiprinājuma punktiem, kurus mēs mācījāmies skolā, izrādījās pilnīgs farss. Tomass Maijers (Anatomiskie vilcieni) aprakstīja muskuļu un skeleta sistēmu, kā vienu „muskuli”, kas piestiprināts atšķirīgās daļās ar fascijas palīdzību, un izejot no tā, ko es redzēju, es spriežu, ka viņam varēja būt taisnība. KAS IR FASCIJA? Pēc būtības fascija ir saistaudi. Tā sastāv no kalogēna, elastīgas „gļotveida” substances (ūdens saturs tajā ir 70%). Fascijai ir atšķirīgs blīvums, tā var būt ļoti maiga, kā cukurvate, kā arī ļoti blīva un šķiedraina, kā optiskās šķiedras. Cīpslas, saites, periosts (tas aptver kaulu audus), epomiziums (apņem visu muskuli), perimiziums (aptver muskuļu šķiedru grupas, apvienojot tās grupās), endomiziums (aptver atsevišķas muskuļu šķiedras), locītavu kapsulas un membrānas, apkārt esošie orgāni, nervi, muguras un galvas smadzenes –tas viss ir fascijas sistēma. To apraksta kā trīsdimensiju tīklu, kas aptver katru ķermeņa struktūru. Džons Aplendžers skaidro, ka fascija ir „labirints, kas ļauj ceļot no vienas vietas ķermenī uz otru, nekad nepametot fasciju.” Individuālie vārdi, kurus mēs piešķiram šīm struktūrām, pieņem, ka tās ir atšķirīgas, taču patiesībā tās ir daļa no vienotas sistēmas, kuru Tomass Maijers sauc par biomehāniskās regulācijas sistēmu. Tāpēc ierobežojums vienā fasciālās sistēmas daļā lielākā vai mazākā mērā ietekmēs visas pārējās sistēmas daļas. Visvienkāršākais veids kā to nodemonstrēt: savilkt un sarullēt nelielu auduma gabaliņu, piemēram, jūsu t-kreklu, un paskatīties, kā šajā sarullēšanās vietā veidojas līnijas (sāpes) dažādos virzienos no pirmā ierobežojuma. FASCIĀLIE IEROBEŽOJUMU KĀPĒC FASCIJA IR SVARĪGA Fascija ir saistaudi, kas satur mūs kopā un ļauj kopumā ķermenim sadalīt spēku vienmērīgi. Ideja, kuru dēvē par tensegriti vai biotensegriti, kuras nosaukums nāk no angļu valodas „tention integrity”, skaidro, ka materiāli ar vieglāku svaru var radīt izteiktu stabilitāti, ja tie ir cieši integrēti. Mēs esam uzauguši ar domu, ka mūs tur mūsu kauli, un tam it kā ir sava jēga: tie ir biezi, nedaudz cieti, taču pamēģiniet uzlikt kaulus vienu uz otra – tie vienkārši nokritīs! Laba Tensegrity vizualizācija ir telts. Ja telts nebūs nostiepta kā vajag, tā vienkārši neturēsies kopā. Tā šī nostiepšana izplatās pa sistēmu, taču, ja kādā vietā rodas pārlieku liels sasprindzinājums, struktūra brūk kopā savā visvājākajā posmā. Nespecifisku sāpju gadījumā jostas vietā, piemēram, balstoties uz vienu teoriju, problēma obligāti nav saistīta ar struktūrām, kas veido muguru, tas vienkārši ir visvājākais sistēmas posms, tāpēc sāpes izpaužas tieši šajā vietā. Jūsu fascijā ir 10 reizes vairāk jūtīgo nervu galu nekā muskuļos, tāpēc tā spēlē galveno lomu sapratnē par to, kā mēs uzzinām, kur un kā ir novietots mūsu ķermenis pat neskatoties uz to. Tiek uzskatīts, ka visvairāk mīksto audu traumas ir tieši saistaudu traumas, nevis muskuļu bojājumi. Tāpat kā jūsu muskuļi mainās un aug, ja jūs tos trenējat, arī jūsu fascija atbild par ietekmi uz mehānisko spēku:
Apsēdieties, uzmetiet mugurā kūkumu, izstiepiet galvu uz priekšu un pietiekami ilgi veraties datora ekrānā, un jūsu ķermenis sāks jums „palīdzēt”, izmantojot vairāk fasciju, lai uzturētu šo ķermeņa pozīciju. Vairāk fascija = vairāk stingrības = mazāk kustības; mazāk kustības = vairāk fascijas. Es domāju, jūs nojaušat uz ko es tēmēju. Mūsdienu diagnostikas tehnoloģijas ir parādījušas, ka cilvēkiem ar nespecifiskām sāpēm muguras jostas daļā ir tarokolumbālās fascijas (fascija muguras jostas daļā) sabiezējumi, kas iespējams izsauc sāpes. MĪLIET SAVU FASCIJU KUSTIETIES BIEŽĀK Es nerunāju par triecientreniņiem sporta zālē, bet par kustīgumu kā tādu. Mums visiem ir savs darbs/dzīve/ pienākumi utt., kustieties, kad un kur jums ir iespēja. Izstaigājaties pusdienas pārtraukuma laikā, piecelieties un pastaigājiet, kamēr runājat pa telefonu. Padariet savu ikdienu nedaudz kustīgāku, izkāpjot vienu pieturu ātrāk, novietojiet mašīnu tālāk, vairāk staigājiet ar kājām. KUSTIETIES FUNKCIONĀLI Jūs esat cilvēciska būtne, kura attīstījusies tūkstošiem gadu laikā, lai staigātu, skrietu, stāvētu, lēktu, palēktos, līstu, karātos un nēsātu lietas. Savienojaties ar savu iekšējo bērnu, spēlējieties ar kustību un jautri rotaļājaties. MASĒJIET SAVU ĶERMENI Ir vairākas versijas par to, kā manuālā terapija var atbrīvot no ierobežojumiem fascijā. Mana mīļākā ir Roberta Šlipa teorija, kas fokusējas uz receptoriem, kas atrasti fascijā, kas noved pie fasciju tonusa izmaiņām un pamatmateriāla viskozitāti. Ja ierobežojumi fascijā noved pie sāpēm un disfunkcijām, tas nozīmē, ka atbrīvojoties no ierobežojumiem, mēs atbrīvojamies arī no sāpēm. FASCIJAS STIEPŠANA Lēna slīdēšana stiepšanas laikā, pozas noturēšana vairākas minūtes un atkal lēna slīdēšana – tā ir fasciju stiepšana. „Kustības, harmoniskas aktivitātes, gluda ķermeņa šķidrumu kustība, brīva nervu impulsu nodošana un pilns muskuļu un locītavu kustības diapazons ir tas, kas mums ir nepieciešams veselībai un dzīvei. Kad kustības samazinās, pārtrūkst dzīve.” Avots:http://econet.ru/articles/141963-fastsiya-sekretnyy-organ-vashego-tela# Tulkoja Kristīne Somere
0 Comments
Jūs vēl neesat sev atzinies, ka personīgajās attiecībās sākušās problēmas, bet ķermenis jau signalizē par to. Kādas satraucošas psihosomātiskas pazīmes vēstīs, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt jūsu romantiskajā savienībā? Lūk, galvenās pazīmes. Pāra intīmā dzīve nevar būt harmoniska, ja attiecībās ir vieta slēptiem konfliktiem. It kā viss rit normāli: jūs uzticaties viens otram, rūpējieties un izjūtat maigumu. Bet kāpēc gultā ir sākušas kaut kādas problēmas? Varbūt attiecības kaut kas nav pateikts līdz galam, parādījušies slēpti aizvainojumi un neapmierinātība? Traucējumi ģimenes iekšējā sadarbībā, nogurums, pretenzijas nevar palikt nepamanītas partneru seksuālajā uzvedībā. Problēmas attiecībās un psihosomātika Apakšējās ekstremitātes Ezotērikā (un arī materiālajā pasaulē) apakšējās ekstremitātes ir balsta iemiesojums, stabilitāte dzīves ceļā. Jūs virzāties uz priekšu, pieveicat visas nepatikšanas un nelaimes? Vai jums ar to ir problēmas, kuras atspoguļojas savstarpējās attiecībās? Šajā gadījumā problēmas izpaužas kā divas galējības: vai nu tiekšanās kontrolēt partneri un izlemt visu patstāvīgi, vai arī nespēja būt otram par atbalstu un aiziešana no dzīves grūtībām. Pirmajā gadījumā cilvēks var just pastāvīgu nogurumu kājās, tās ir saspringtas, atrodas darbībā: šai personībai ir grūti uzticēties, rezultātā viss jānes uz saviem, pleciem. Otrajā variantā apakšējās ekstremitātes ir vārgas, rodas vēlēšanās apsēsties, apgulties. Šis partneris uzveļ visu atbildību otram, uz viņu nevar balstīties darbos un rūpēs. Gan vienā, gan otrā gadījumā tā visa ir par daudz, tāpēc centieties no tādiem izvairīties. Iegurnis Šajā zonā mīt jūsu intīmās vēlmes, kuras saprāts nevar kontrolēt: jūs vai nu vēlaties savu partneri, vai nē. Iegurnis sniedz spēju sajust baudu personīgajās attiecībās. Taču, ja viens pārstāj saņemt “saldo ēdienu”, tad viss sanāk šķērsām. Kā tas izpaužas? Vēlēšanās var pazust vai parādīties pret pilnīgi svešu cilvēku. Vai jūs iesiet sava “pamatinstinkta” pavadā? Kādu nostāju jūs ieņemsiet: tumšo, dzīvniecisko vai cilvēcisko un saprātīgo? Tiekšanās pēc kaut kā jauna ir pilnīgi normāla, taču mums tiek dota izvēles iespēja, uz kuru pusi virzīt savu kaisli. Jo mēs esam atbildīgi par saviem lēmumiem un darbiem. Taču, pieejot šim jautājumam racionāli, mēs riskējam pazaudēt saikni starp ķermeņa impulsiem un apziņu. Piemēram, jauna meitene ir izgājusi pie vīra aiz aprēķina, nevēloties partneri, bet pēc tam nav spējīga palikt stāvoklī. Tā “darbojas” psihosomātika. Vēders Šis apvidus atbild par attieksmi pret sevi un partnera pieņemšanu. Kad vēders ir sasprindzināts vai paslēpies tauku krokās, tas nav labs signāls. Pieņemiet sevi ar visām nepilnībām, iemīliet savu attēlu spogulī. Un tad jūs pieņemsiet arī savu partneri. Ļaujiet sev būt pašam, esiet iecietīgāki. Un tad jūsu skatījums uz partneri būs objektīvs, bez idealizēšanas vai, tieši otrādi, nepaliks nenovērtēts. Krūškurvis Šeit “mājo” sirds, bet tātad šī ķermeņa daļa atbild par dvēselisko pieķeršanos un mīlestību.Ja jūsu jūtas nesaņem vajadzīgo atbalsi, ja nācies piedzīvot nodevību, krāpšanu, sirds noslēdzas, bet krūškurvja muskulatūra formē savdabīgu “korseti”, kas neļauj normāli elpot. Kad sirds ir traumēta, mēs jūtam sasprindzinājumu krūškurvja rajonā, nespējam brīvi elpot. Uzsākot jaunas attiecības, centieties uzticēties partnerim, jo pretējā gadījumā nebūs pilnvērtīgas savstarpējās enerģijas apmaiņas. Augšējās ekstremitātes Šī ķermeņa daļa atspoguļo prasmi attīstīt maigās attiecības, rūpēties par otru un saņemt šādas rūpes arī pašam. Caur rokām un apskāvieniem starp jums notiek enerģijas apmaiņa. Pavērojiet, kā jūs esat raduši turēt rokas. Vai veidojat slēdzeni? Sakrustojat uz krūtīm? Pastāvīgi kaut ko virpināt pirkstos? Iespējams, ka jums ir grūtības izrādīt mīlestību attiecībās. Kad žesti ir brīvi – jūtas nav apspiestas. Taču aktīva roku vēzēšana var runāt jau par nelielu uzbāzību. Galva Tas ir mūsu uzstādījumu un mīlestības “vadības centrs”. Galva un galvaskauss kalpo kā patversme galvas smadzenēm, kuras ļauj atšķirt mīlestību, regulēt tiekšanos un vēlēšanos, pareizi tos izpaust. Bez tam, galva – tā ir redze, dzirde, jūsu balss – tas, kas palīdz sajust un dāvāt pretī jūtas, pārdzīvojumus. Cik lielā mērā jūsu saprāts spēj kontrolēt romantiskā brāzmas? Vai jūs tām pakļaujaties pilnībā? Šajā jautājumā vislabākais ir zelta vidusceļš. Tā jūs attiecībās spēsiet izvairīties no galējībām. Āda Ādas virsma burtiski uzsūc maigumu un erotiku. Tā “atceras”” pieskārienus. Jo vairāk pāris tiecas apskaut viens otru, pieskarties, turēt aiz rokas- jo stabilākas un harmoniskākas ir attiecības. Par trauksmainu signālu jāuzskata tas fakts, ja pazūd vēlēšanās būt blakus un pieskarties partnerim. Pie tam, apskāvieni ir veselīgi cilvēka psiholoģiskajam stāvoklim, kas labvēlīgi atsauksies arī uz jūsu attiecībā avots: https://edzive.lv/mili/milestibas-psihosomatika-jusu-kermenis-zina-par-problemam-attiecibas/m. Dziļās audu masāža ir vērsta uz muskuļu un fascijas dziļākām audu struktūrām, ko sauc par saistaudiem. Šī masāžas tehnika ir ļoti līdzīga klasiskajai masāžai, bet paņēmienu izpilde būs intensīvāks. Masāžas tehnika mērķtiecīgi strādā uz to, lai atbrīvotu hronisku muskuļu sasprindzinājumu vai "mezglus" . Vai dziļo audu masāža būs sāpīga? Tam nevajadzētu sāpēt, bet tā kā paņēmieni ir dziļi un spēcīgāki, tas var radīt diskomfortu ķermenī. Svarīgi ir apzināties cik lielu spiedienu jūsu ķermenis spēj izturēt. Ja spiediens ir lielāks, nekā jūs spējat panest, ķermenis neapzināti sasprindzinās un aizsargā sevi. Taču šī ķermeņa reakcija kavē rezultāta sasniegšanu. Pirmajās reizēs masāžas paņēmieni var būt nedaudz vieglāki, lai neradītu ķermenim diskomfortu. Taču ar katru nākamo apmeklējumu to palielinot, var iegūt ātrāku rezultātu un muskuļu relaksāciju. Protams tas prasa laiku, lai mēs spētu apzināties ķermeņa problēmu zonas, un šis proces kļūtu baudāms, taču regulāri apmeklējot masāžas un strādājot ar ķermeni, tas ir sasniedzams. Dažās ķermeņa vietās var būt lielāks diskomforts, vai sāpju sajūta, tāpēc ir svarīgi uzticēties meistaram un runāt par to kā jūtas ķermenis. SVARĪGI pēc dziļo audu masāžas Pēc šīs masāžas svarīgi ir dzert daudz ūdeni, lai palīdzētu organismam attīrīties no pienskābēm un uzkrātajiem toksīniem, kas pateicoties masāžai ir iekustināti. Svarīgi ir dzert tieši ūdeni nevis kafiju vai citus cukurotus dzērienus. Ja organismam būs ūdens deficīts, tad iespējams pēc masāžas jutīsiet sāpēs masētājās vietās. Rezultāts pēc dziļo audu masāžas. Svarīgi ir apzināties ko var panākt ar vienu masāžas seansu. Daudzi cilvēki vēlās, lai vienā reizē, viņu ķermeni atbrīvotu, no visas šo gadu laikā uzkrātās spriedzes. Uzskats, jo spēcīgāk tiks masēts ķermenis, jo ātrāk tiks panākts rezultāts, ir bezgala aplamas. Vienas stundas laikā nevar atbrīvot ķermeni no visa sasprindzinājuma. Tām ir jābūt regulārām rūpēm par ķermeni, un tā labsajūtu, nevis glābēju zvanam izmisuma brīdī. Avots: https://www.tripsavvy.com/what-is-deep-tissue-massage-3090018 Pēc masāžām regulāri, nākas dzirdēt frāzi "pārliecinieties, lai uzturā ir daudz ūdens", svarīgi ir izvairīties no alkohola un kofeīna.
Neilgi pēc masāžas procedūras, cilvēks izjūt slāpju sajūtu organismā. Tā tad organisms, instinktīvi jums dod signālu, ka tam nepieciešams ūdens. Cik daudz ūdens būtu jāizdzer? Šis nu gan ir tas brīdis, kad jāprot ieklausīties savā ķermenī. Interneta vidē var ātrās daudz un dažādus priekšrakstus cik litri ūdens jāizdzer dienā. Taču ņemsim vērā, ka mēs esam ļoti atšķirīgi un arī mūsu organisms. Tāpēc svarīgi ir sajust savas sajūtas un ieklausīties tajās. Ēd produktus,kuru sastāvā ir daudz ūdens. Ūdens atrodas arī ēdienā - augļos un dārzeņos. Ēdot šos produktus jūs palielināt mitruma līmeni organismā. Šis ir vēl viens veids kā uzņemt ūdeni. Īpaši augsts ūdens daudzums ir arbūzos, zemenēs, melonē, ananāsos, avenēs, gurķos, aisberga salātos, selerijā, zaļajā piparā, tomātos un spinātos. Kāpēc tas ir svarīgi? Veselos muskuļos ir normāls mitruma līmenis, nevesalos tas ir pazemināts. Dehidrēti muskuļi ir saspringti un tiem ir ierobežota kustība. Šajā brīdī jūs visdrīzāk dodaties pie masiera. Šādos gadījumos īpaši labvēlīga ir dziļo audu masāža. Masāžas laikā muskuļi iesilda, lai pēc tam būtu vieglāk izmasēt problemātisko zonu un veicināt tajā asinsriti. Šajā mirklī muskuļos atbrīvojas uzkrātie toksīni, kas radījuši sāpju un stīvumu sajutu, tālāk šis viss vielmaiņas atkritumu produkts plūst cauri linfatiskai sistēmai. Skābeklis un barības vielas, tagad muskuļos nonāk ātrāk pateicoties ūdenim, kas tiek ņemts no organisma, lai attīrītu vietas kurās uzkrājušies toksīni. Tas jūsu organismam liek justies dehidretam, gluži kā pēc sporta aktivitātēm, vienmēr ir vēlme padzerties. Nē alkoholam un kofeīnam. Šiem produktiem ir diurētisks efekts, tas izraisa paaugstinātu urīna daudzumu un tādējādi izraisa dehidrāciju, kas ir pilnīgi pretējo tam ko jūsu ķermenis vēlas pēc masāžas. Lūk kāpēc ir svarīgi dzert ūdeni pēc masāžas, lai palīdzētu organisma ātrāk un vieglāk atbrīvoties no uzkrātajiem toksīniem.
Sajūtas
relaksācija, laime, harmonija Rezultāts tonizēta,maiga, gluda Šokolāde - tas ir ne tikai brīnišķīgs našķis, bet arī ideāls kosmētiskais līdzeklis. Šokolādes sastāvā ir mikroelementi un A, B, E un K vitamīni, kas baro, atsvaidzina un tonizē ādu. Šokolāde veicina laimes hormona endorfīna izstrādāšanos organismā, kas atbrīvo no negatīvām emocijām, novērš nogurumu. Šokolādes masāža nomierina nervu sistēmu, veicina asinsriti, atslābina saspringtos muskuļus, mazina nemieru, spriedzi, uzlabo garastāvokli un, iegūstot psiholoģisko līdzsvaru, rosina erotiskas izjūtas. Šokolāde atdzīvina jutīgu, sausu, novecojušu un nogurušu ādu, mitrina to, atjaunojot lipīdu un mitruma līmeni ādā, novērš ādas lobīšanos, aktivizē ādas šūnu atjaunošanos, paaugstina elastību un piešķir vienmērīgu toni arī kuperozai ādai, padara to samtainu,samazina sīkas grumbiņas, mazina pigmentu plankumus. Šokolādei piemīt pretiekaisuma un mitrinoša iedarbība, tā novērš ādas kairinājumu, ārstē saules apdegumus, iekaisumus un nobrāzumus. Šokolāde satur dabīgus UV filtrus. Satur pīlinga elementus (kakao pupas), kas masāžas laikā atbrīvo ādu no atmirušajām ādas šūnām. Interesanti! Kakao pupiņu sastāvā ir ap 300 dažādu vielu, kas ļoti pozitīvi ietekmē cilvēka organismu - to skaitā anandamīds (regulē smadzeņu šūnu darbību un signālu pārraidīšanu), arginīns (spēcīgs asinsvadu paplašināšanas avots), dopamīns un serotonīns (nosaka spēju koncentrēties, laimes izjūtu un labsajūtu), epikatehīns (aizsargā no bojājumiem smadzeņu šūnas), histamīns (alerģisko reakciju mediators), magnijs, triptofāns (neaizstājama aminoskābe), feniletilamīns (smadzeņu un nervu sistēmas ražots hormons, kas rada svētlaimi, garīgu pacēlumu un mīlestībai līdzīgas sajūtas), polifenols (antioksidants), tiamīns (B1 grupas vitamīns) epikatehīns un kokohils (sekmē ādas šūnu augšanu, rētu sadzīšanu, grumbu mazināšanu). Jau sen zināms, ka melnā šokolāde, kuras sastāvā ir vismaz 70% kakao ir lielisks antioksidants Avots: http://www.nordencosmetics.com/lv/sakums Kuram gan nav pazīstama šokolādes sniegtā bauda, kad pēc smagas darba dienas, apēdot gabaliņu rūgtenā kāruma, jūtam atdzīvojamies sevī enerģiju un dzīvesprieku. Iemesls pēkšņajām emocionālajām pārmaiņām meklējams šokolādes sastāvā.
Tajā atrodams teobromīns un kofeīns – vielas, kas gādā par baudas un laimes izjūtām. Pateicoties šī našķa brīnumainajai iedarbībai, šokolādi var izmantot arī skaistumkopšanā, tā veldzējot ne tikai garšas kārpiņas un prātu, bet arī ķermeni. Šokolādei skaistumkopšanā ir ļoti daudzveidīgi izmantojuma veidi, kas nu jau guvuši plašu popularitāti arī skaistumkopšanas salonos Latvijā. Ieskatīsimies piecās populārākajās skaistumkopšanas procedūrās, kurās izmantota šokolāde un kuras, starp citu, iespējams praktizēt arī mājas apstākļos. Šokolādes maska Šokolāde ir viens no pasaulē populārākajiem antioksidantiem, un, tieši pateicoties šai īpašībai, tā ieteicama kā izejviela dažādām sejas maskām. Maska, kuras sastāvā atrodama šokolāde, palīdzēs iegūt vienmērīgi gludu sejas ādu un uzlabos tās toni. Tā kā šokolāde ir bagāta antioksidantiem, tā aizkavē ādas novecošanos un absorbē brīvos radikāļus. Mājās pagatavot šokolādes masku var šādi: izkausē melno šokolādi, pievieno mazliet saldā krējuma vai kādu barojošu eļļu (piemēram, mandeļu), rūpīgi sajauc un klāj uz iepriekš attīrītas sejas. Šokolādes skrubis Kakao pupiņās, kas ir šokolādes galvenā sastāvdaļa, atrodams teobromīns, kam piemīt taukus šķeļošas īpašības. Tāpat šokolāde satur vērtīgus vitamīnus un minerālvielas, kas atjauno ādu, izvada no tās toksīnus, atjauno elastību, pabaro un palēnina tās novecošanos. Regulāra skrubja lietošana uzlabo asinsriti, kas savukārt mazina delikāto dāmu problēmu – celulītu. Šokolādes skrubi ieteicams lietot, piemēram, pirts rituāla laikā – atliek tikai piejaukt medum izkausētu melno šokolādi vai kakao pulveri. Medus vietā var izmantot arī sāli. Šokolādes masāža Ja masāžas laikā tiek izmantota šokolāde, ieguvums no procedūras ir ne tikai relaksācija, bet arī pabarota un samtaina āda, ko dāvā šokolādes brīnumainais sastāvs un iedarbība. Masāžas laikā tiek atbrīvoti saspringtie muskuļi, uzlabota asinsrite un veicināta limfodrenāža. Tā kā kakao veicina laimes hormona endorfīna izstrādāšanos smadzenēs, šāda masāža remdēs sāpes, ļaus atbrīvoties no noguruma un uzmundrinās. Lai veiktu šokolādes masāžu mājas apstākļos, pirmkārt, jāizkausē šokolāde, kuras sastāvā ir 70 procenti kakao, kas pēc tam maigām, plūstošām kustībām jāiemasē ķermeņa ādā, kas iepriekš ir attīrīta. Šokolādes vanna Guļot vannā, kas piepildīta ar patīkami siltu ūdeni, ķermeni galvenokārt pārņem relaksējošas izjūtas un miers. Tā kā vannošanās laikā āda attīrās un paplašinās poras, tas ir labs brīdis, lai to vienlaikus arī pabarotu un palutinātu. Atliek vien pievienot vannas ūdenim apmēram 250 gramus kakao pulvera un mazliet olīveļļas. Pēc apmēram 30 minūšu vannošanās āda kļūs tonizēta un vienlaikus būs iegūts arī aromterapijas efekts. Ietīšanās šokolādē Tā kā šokolāde satur kofeīnu, kas ir viens no vērtīgākajiem tauku šķelšanās veicinātājiem, šokolādes ietīšanās procedūras palīdz notievēt un cīnīties ar celulītu. Kosmetologi iesaka iejaukt apmēram 500 ml ūdens 200 g kakao pulvera, rūpīgi maisot izšķīdināt to un atdzesēt līdz 40 grādiem. Iegūtais maisījums jāuzklāj uz problemātiskajām ķermeņa vietām 2–3 milimetru biezā kārtā, bet pēc tam jāaptinas ar polietilēna plēvi. Maska jātur 10–15 minūtes, bet pēc tam jānoskalo ar siltu ūdeni. Labākam efektam ietīšanās jāveic vismaz 2 reizes nedēļā. Masāža ir viens no vissenākajiem ārstēšanas veidiem. Tā ir dozēta mehāniska iedarbība uz ķermeni, izmantojot dažādus paņēmienus. Ar masāžās palīdzību ir iespējams panākt dažādu iedarbību, kas dotajā brīdī ir nepieciešama organismam.
• notīra ādas virskārtu, āda kļūst elastīga un izturīga pret dažādiem kairinātājiem; • ļoti spēcīga ir masāžas iedarbība uz muskuļiem, palielinās muskuļu saraušanās spēja, tonuss, elastība, spēks un aizkavējas atrofija; • atjauno locītavu funkcijas, padara saišu mehānisma elastību; • veicina tūsku un iekaisuma procesu uzsūkšanos; • atvieglo sirdsdarbību, trenē asinsrites sistēmu, pastiprina audu asins apgādi un vielmaiņu; • uzlabo organisma vispārējo stāvokli un mazina nogurumu; • pretsāpju iedarbība. «Tavs ķermenis ir tavs pārvietošanās veids dzīvē, no pirmā līdz pēdējam brīdim. Kamēr esi seit – dzīvo tajā. Mīli, saudzē, cieni to, esi pret to labs un tas tev atbildēs ar to pašu. Suzy Prudden Tajā brīdī, kad tu piedzimi, tu saņēmi nenovertējamu dāvanu – ķermeni, kurā dzīvo tava garīgā būtne. Tas, kas dara tevi unikālu attiecībā pret citiem cilvēkiem: tavas spējas, talanti, sapņi, vēlmes, bailes un ilūzijas – tas viss ir tavā ķermenī un ap to, kas pavada tevi visā tavā ceļā no dzimšanas brīža līdz nāvei. Jūs kopā ejat šo ceļu, bet tu un tavs ķermenis nav viens un tas pats. Tavs ķermenis nav vienkārši apvalks, kas šķir tavu iekšējo ES un ārējo pasauli. Tavs ķermenis tev var ļoti daudz ko iemācīt un parādīt tev loti svarīgas lietas, kas palīdzēs tev noiet šo sarežģīto ceļu, ko sauc par dzīvi. Tāpēc tev ir jāpieņem lēmums – mīlēt savu ķermeni vai nīst? Neatkarīgi no tava lēmuma, tas būs ar tevi. Tāpēc izdari pareizo izvēli. Nav nekā pastavīgāka … Šajā dzīvē tev nav nekā pastavīgāka par tavu ķermeni. Tas vienmēr būs ar tevi un tu nevarēsi saņemt kādu citu. Tas nav apģērbs, kuru var atdot atpakaļ veikalā – tavs ķermenis nav apmaināms. Tajā brīdī, kad tu pirmo reizi ieelpoji, tu un tavs ķermenis kļuva nedalāmi. Un tas turpināsies līdz pēdējam tavas sirds sitienam, lai kā tu arī vēlētos kaut ko mainīt, šeit tu esi bezspēcīgs! Pieņem un iemācies … Kā tikko tu apzinies, ka tavs ķermenis šajā dzīvē vienmēr paliks ar tevi, pieņem šo faktu. Iemācies transformēt savu ķermeni. Pārvērt to SEV no šaura ārējā apvalka par draugu un partneri uz visu mūžu. Tavas attiecības ar ķermeni visas dzīves garumā ir ļoti svarīgas, tas ir fundaments jebkurām tavām attiecībām šajā pasaulē. Katram ir savas attiecības ar savu ķermeni. Tieši tāpēc katram no mums ir sava atšķirīga dzīve un atšķirīgi prieki šajā dzīvē. Tevis radītās attiecības ar savui ķermeni ietekmē visu tavu dzīvi visās tās jomās un tavas sajūtas. Un tā, – tavs ķermenis ir pastavīgs lielums. Un jebkuram pastāvīgam lielumam ir savi noteikumi. Pirmais noteikums Pirmais noteikums – pieņemšana. Pieņem savu ķermeni un izveido ar to attiecības tā, ka tas var tev efektīvi kalpot. Neuztver to kā vienkāršu trauku tavam ES – tavs ķermenis var tev ļoti daudz ko iemācīt. Tāpēc tev jābūt atvērtam. Atveries un pieņem savu ķermeni. Pieņemšanas brīdī tev savs ķermenis jāizvēlas bez nosacījumiem – tāds, kāds tas ir. Netraucē sev pašam doties uz priekšu – pareizas attiecības ar savu ķermeni ļaus tev attīstīties daudz ātrāk un ļaus tev sevi ātrāk iepazīt. Ja tu iemīlēsi katru sava ķermeņa daļu – neviens tev netraucēs attīstīties. Netraucēt kustību nenozīmē samierināties un apstāties. Jebkurš izaicinājums tev jāpieņem un jāizskata kā iespēja pakāpties pakāpienu augstāk savā attīstībā. Pieņemt, kā ir … Nekad nevērtē savu ķermeni. Piekarot birkas, tu pašrocīgi ierobežo savu sajūtu pasauli Neatkarīgi no ādas krāsas, auguma vai svara, savs ķermenis ir jāmīl un jāpieņem bez nosacījumiem. Tu tajā dzīvo, tāpēc saprātīgi ir pieņemt to un cienīt. Ko nozīmē, cienīt savu ķermeni? Cieņa pret savu ķermeni ir augstākā rūpju izpausme. Esi pret to uzmanīgs, rūpējies par to un tas tevi noteikti atalgos. Tas ir Visuma likums – katrs saņem to, ko atdevis. ja vēlies saņemt mīlestību, tad mīli savu ķermeni. Partnerattiecības Partnerība nozīmē cieņu, un tavas attiecības ar ķermeni nav izņēmums. Izturoties pret to ar cieņu, tu iegūsti sev partneri, no kura saņemsi visu, ko tas tev var piedāvāt. Rūpējoties par to, tu arī saņemsi to pašu, ko atdod. Tieši tāpēc ir skaidra saikne starp ķermeni un saprātu. No tavām attiecībām ar savu ķermeni ir atkarīga ne tikai fiziskā veselība, bet arī tavs emocionālais stāvoklis. padomā, cik tev tas ir izdevīgi. Slimības – kas tās ir? Vai esi kadreiz aizdomājies par to, kas ir slimība? Katrai parādībai ir savs iemesls un slimība nav izņēmums. Ja tu noliedz savu ķermeni un nepieņem to tādu, kāds tas ir, tas vienmēr rada kādu slimību. Taču sava ķermeņa pieņemšana ir ceļs uz izdziedināšanos. Uzlabojumi Ja tev radusies vēlme uzlabot savu ķermeni, šādai vēlmei ir pamats. Ir svarīgi būt godīgam ar sevi un saprast, kāds pamats ir tadai vēlmei. Ir svarīgi saprast, ka vēlme uzlabot savu ārējo izskatu ir absolūti normāla ikvienam cilvēkam. taču ir jāpadomā dziļāk. Kas tevi mudina vēlēties kaut ko uzlabot? Ja šīs vēlmes pamatā ir mīlestība pret sevi, cieņa un rūpes – tas ir lieliski. Tā ir apzināta vēlme un realizējot to, tu būsi laimīgāks un būsi ieguvējs. Taču, ja tu vienkārši meklē sevī nepilnības, asi vērtējot un kritizējot savu ķermeni, un piekarot tam birkas, kā rezultātā rodas vēlme pārtaisīt savu ķermeni – tas nozīmē, ka tu savu ķermeni nepieņem un tā jau sākotnēji ir graujoša vēlme. Izvēle Tev pašam jāizlemj, ko darīt tālāk. Vai pieņemt savu ķermeni, un tas kļūs par spēcīgu partneri, palīdzot attīstīties un izzināt dzīvi, Vai arī tu cīnīsies ar realitāti. Cīnīsies, noliedzot savu ķermeni, žēlojoties par to, vērtējot to un vēl vairāk sevi šaustot. Neatkarīgi no tava lēmuma, realitāte nemainīsies. Tev jāsaprot, ka tev pašam jāmainās, jo pasaulei taču ir vienalga, pieņem tu sevi, vai nepieņem. Tava izvēle ir tavas attieksmes pret sevi rezultāts. Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/28/sava-kermena-pienemsana-ka-augstakas-formas-izvele/ Pirms divpadsmit gadiem medicīnas doktors F. Batmanghelidžs publicēja darbu ar tādu pašu nosaukumu, un sniedza jaunāko informāciju par mikroanatomiju, norādot, ka daudzu "neārstējamu" slimību simptomi - tas tiešām ir mūsu organisma signāls par ūdens trūkumu. Vislielākā traģēdija medicīnas vēsturē ir kļuvis pamata priekšnoteikums, kas liek mums "sausu muti" uztvert kā vienīgo zīmi, ka ķermenim ir vajadzīgs ūdens.
Mūsdienu medicīnas struktūra ir būvēta uz šo, nekādu kritiku neizturošu pieņēmumu, uz kuru arī gulstas vaina par miljoniem cilvēku sāpīgu un priekšlaicīgu nāvi. Vienīgais šo cilvēku ciešanu iemesls - neziņa, ka viņiem tikai gribas dzert. Cilvēka smadzenes sastāv no 85 procentiem ūdens, un tām ir paaugstināta jutība pret dehidratāciju. Ja smadzenēm nav pietiekami daudz ūdens, tad cilvēks var just kādu no šiem simptomiem: 1) Noguruma sajūta, kas nav smaga darba rezultāts, smagākā formā: hroniska noguruma sindromu. Termins "sindroms " apzīmē stāvokli, kurā vismaz trīs no jebkuriem simptomiem tiek novēroti vienlaicīgi. Vispārīgi runājot, simptomi ir nopietni signāla rādītāji, kas izraisīti dehidratācijas problēmas dēļ, ar kuriem organisms saskaras. Šo jautājumu detalizēti apskatīsim sadaļās par vilkēdi un hidroelektroenerģijas ražošanas mehānismu. 2) Asins pieplūdums sejai. Kad asins plūsma smadzenēs palielinās, lai uzlabotu ūdensapgādi, asins pieplūdums sejai arī palielinās. 3) Aizkaitinājuma sajūta bez redzama iemesla - nekontrolētas dusmas. 4) Trauksme sajūta bez redzama iemesla - trauksmes sindroms. 5) Nospiestības sajūta un neadekvātas reakcijas (piemēram, dzimumtieksme samazināšanās). 6 ) Nomāktības stāvoklis, tā galējās formas - depresija un domas par pašnāvību. 7) Tieksme pēc alkohola, smēķēšanas un narkotikām. Visi šie sajūtu rādītaji nozīmē to, ka dehidratācija nomāc noteiktas funkcijas smadzenēs. Tāpēc agrīnā stadijā ūdens trūkums smadzenēs var izraisīt atsevišķu funkciju zudumu un izraisīt attīstību aprakstītajiem fiziskiem un garīgiem stāvokļiem. Trauksmes signāli par ūdens trūkumu organismā. Otrajā kritisko simptomu un pazīmju grupā par ūdens vajadzību organismā ietilpst dažādas lokalizētas hroniskas sāpes. Tas ietver: 1 ) dedzināšanu; 2 ) gremošanas sistēmas traucējumus; 3 ) reimatoīdās locītavu sāpes; 4 ) muguras sāpes; 5 ) galvassāpes; 6 ) sāpes kājās, staigājot; 7 ) fibromialģija (sāpes muskuļos un mīkstajos audos, kas var izraisīt muskuļu distrofiju); 8) kolīta un aizcietējumu sāpes; 9 ) stenokardijas sāpes; 10 ) rīta nelabuma lēkmes grūtniecības laikā, norādot, ka slāpes izjūt gan auglis, gan māte; Slikta elpa arī ir rādītājs ūdens trūkumam organismā. Par tās iemeslu kļūst pārtikas sadalīšanās, kas tika atstāta kuņģī, vai gāzes, kas izraujas no zarnām un raujas uz augšu. Šo sāpju un simptomu izcelsmi ir ļoti viegli saprast. Tie rodas, kad kādam no aktīvajiem un pašlaik izmantotajiem orgāniem pietrūkst ūdens, lai to attīrītu no "toksiskajiem atkritumiem un paaugstināta skābuma", kas ir vielmaiņas blakusprodukti. Nervu gali reģistrē izmaiņas ķīmiskajā vidē un nosūta šo informāciju uz smadzenēm. Izraisot minētās sāpes, smadzenes cenšas pavēstīt par gaidāmajām problēmām, kas varētu rasties kā lokālas dehidratācijas rezultāts. Ja sausums turpināsies arī nākotnē, tad tas novedīs pie neatgriezeniskiem audu bojājumiem – tādiem kā,resnās zarnas vēzis, kas tiek uzskatīts kā sekas ilgstošiem aizcietējumiem un kolītam. Iespēja gūt skābes apdegumus un audu bojājumus liek organismam signalizēt par lokālas dehidratācijas iestāšanos ar sāpju palīdzību. Ķermenis tiecas ierobežot savu darbību, lai novērstu lielāku skābes un toksisko atkritumu veidošanos. Īsāk sakot, sāpes, kas nav infekcijas vai traumas izraisītas – ir signāls par ūdens trūkumu apgabalā, kur sāpes ir jūtamas. Sāpes - tas ir ķermeņa izmisuma lūgums pēc ūdens, lai izskalotu toksiskos atkritumus no dehidratācijas skartās zonas. Galvenā problēma mūsdienās visbiežāk pieļautajai kļūdai ir - izpratnes trūkums par sāpēm kā signālu, ka organismam slāpst, nozīmi un svarīgumu. Gadījumos, kad ķermenis lūdz ūdeni, ārsti rīkojas tā, kā ir mācīti, un izraksta cilvēkiem indīgus ķimikātus, kas izraisa mokošu un priekšlaicīgu nāvi. Traģiskākais ir tas, ka mēs , ārsti, esam pieraduši uzskatīt mūsu ieteiktās lēni iedarbojošās nāvējošās indes par lietderīgām pacientiem. Visbiežāk šo ķīmisko vielu izmantošana izraisa turpmāku cilvēka stāvokļa pasliktināšanos, jo tie tikai rada iespaidu par "sāpju mazināšanos" , bet nenovērš sāpju cēloni: dehidratāciju. Traumas gadījumā traumētajā daļā rodas pietūkums (rezultāts pastiprinātai ūdens pieplūdei uz skarto apgabalu), un papildus ūdens daudzuma iedarbība izraisa traumas sāpes pakāpenisku samazināšanos, līdz tās pazūd pavisam. Darbības cīņai pret dehidratāciju Organismam dehidratācijas gadījumā ir īpašas darbības, lai racionāli sadalītu ūdeni. Galvenās programmas, lai cīnītos pret dehidratāciju, vēl joprojām nes šādu slimību nosaukumus: 1) astma un alerģija; 2 ) hipertensija; 3 ) cukura diabēts pieaugušajiem; 4 ) aizcietējums un vienlaicīgi sāpes apakšējā zarnu daļā vai kolīts; 5 ) autoimūnās slimības, ieskaitot vilkēdi. Šie stāvokļi ir veselības problēmu saraksta augšdaļā, kas rodas no ilgstoša ūdens trūkuma organismā. Vairāk informācijas par citiem jautājumiem saistībā ar ilgtstošu ūdens trūkumu organismā var iegūt, lasot manu grāmatu " Jūsu ķermenis lūdz ūdeni". Stenokardijas sāpes bieži kļūst par neaizstājamu sabiedroto astmai vecumdienās. Tas nozīmē, ka papildus aizdusai, veci cilvēki cieš no raksturīgām sirds sāpēm, kas beidzot ir atzīta kā samazināta gaisa un elpošanas grūtībām astmātiķiem rezultāts. Citiem vārdiem sakot, dehidratācijas programmas aktivizācija samazina gaisa plūsmu, kas automātiski palielina sirds aktivitāti. Bet tajā pašā laikā nepietiekama ūdens uzņemšana neļauj sirdij atbrīvoties no toksiskām vielām, kas samazina tās darbības efektivitāti. Plaušās un sirds muskuļos rodas dehidratācijas pazīmes, ko izraisa iekaisuma process - palielinās asinsrite kapilāros atūdeņotajās zonās. Tā ir iekaisuma procesu būtība - "palielināt asins cirkulāciju, lai tiktu galā ar problēmu". Iekaisuma cēlonis var būt baktērijas, ķīmiskas vielas vai trauma. Dehidratācijas skartajā sausajā zonā uzkrājas toksiskas vielas, kas palaiž sāpju mehānismu. Pēc Ozon materiāliem. * No krievu valodas tulkoja Lolita Belozerova speciāli priekš www.garavasara.com * Korektore: Liene Nelse Parasti mēs nepamanām, kā elpojam, taču bez elpošanas nevarētu nodzīvot ne sekundi. No tā, kā mēs elpojam, ir atkarīgs, cik daudz mūsos ir enerģijas, spēka un prieka. No tā ir atkarīgs pat tas, cik interesanta un pilnvērtīga ir mūsu dzīve. Iemācīties pareizi elpot jebkurā situācijā ir ātrākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi. Nav svarīgi, kādas emocionālas vai fiziskas sāpes jūs izjūtat, apzināta elpošana palīdzēs tās atvieglot. Iespējams, tie ir pārāk skaļi vārdi par prasmi, kas ir tik viegli apgūstama, taču tā ir patiesība.Es bieži sastopos ar pretestību, strādājot ar elpošanu, "elpot ir garlaicīgi", "es jau māku elpot", "labāk darīsim kaut ko jaunu un interesantu." Ticiet man. Elpošana - tas ir ceļš uz mājām, uz apziņas mieru, emociju pieņemšanu, jūsu ķermeņa intuīcijas atmodināšanu. Izelpa - tas ir mūsu dzīves veids. Ja mēs iemācīsimies izelpot pilnībā, mēs noskaņosimies uz visuma principu: atlaist veco, pirms ķeramies pie jaunā. Elpošana - tā ir atbrīvošana, sevis iztukšošana dziļā ticībā, ka mūs sagaida nākamā ieelpa. Iedomājieties sevi stāvot uz degošas mājas jumta. Jums ir pilnībā jāatsakās no pamata zem kājām, lai nolektu lejā, tur, kur nav uguns. Vai jūs neizbrīna, cik daudz cilvēku dod priekšroku ķerties pie vecā, kas viņus nogalina, nevis atdodas jaunajam? Elpojot virspusēji, ar krūšu kurvi, mēs noturam iepriekšējo ieelpu, un nekad neizelpojam pilnībā. Skābekļa trūkums asinīs ietekmē katru šūnu organismā, īpaši smadzenes. Dziļa elpošana spēj palēnināt smadzeņu viļņus līdz alfa ritmam, un tikai tādā stāvoklī mēs varam sadzirdēt savu iekšējo gudrību. Parastie smadzeņu ritmi (beta ritmi) ir pārāk aktīvi, lai mēs varētu pievērst uzmanību klusai, bet drošajai iekšējo zināšanu balsij. Kāpēc mums ir nepieciešams iemācīties elpot? Atbilde joprojām ir tā pati. Mūsu dzīve nav saskaņota ar dabu. Socializēšanās traumējošais process nežēlīgi atņem mums vietu augšanai. Mēs esam iemācījušies dzīvot steigā. Cik reizes bērnībā jums ir teikts, lai jūs pasteidzaties? Un jūs pārstājāt ieelpot dzīvinošo gaisu, lai varētu panākt pieaugušos. Kad bijāt satraukušies vai nobijušies, jūs aizturējāt savu elpu un ar laiku pamanījāt, ka elpojot sekli, var notrulināt jūtas. Es atceros, kā būdama bērns, kad biju noskumusi, es gulēju gultā un veicu tik mazas ieelpas, ka iztēlojos kā kļūstu neredzama un viegla kā mākonis, un lidoju uz debesīm. Nekas no tā nesanāca, es joprojām esmu te! Ja bērnībā mums mācītu ieelpot savas sajūtas, nevis noturēt elpu nepatikšanu laikā, pasaule katram no mums izskatītos citādāka. Bet nevajag pārdzīvot- iemācīties elpot nekad nav par vēlu. Lielākā daļa no mums, rietumu civilizācijas bērniem, gandrīz vienmēr elpo ar krūšu augšējo daļu. Paskatieties apkārt. Pavērojiet, kā elpojat jūs un, kā elpo cilvēki, ar kuriem jūs pavadāt laiku. Pavērojiet, kā cilvēki elpo, kad viņi ir satraukti, garlaicīgi, nomākti, steidzas kaut kur, ir noguruši, mierīgi vai, kad ir iemīlējušies. Ja jūs nejūtat, kā elpošanas laikā vēders kustas uz priekšu un atpakaļ (jostasvietas līmenī), tātad jūs elpojat tikai ar krūšu augšējo daļu. Plaušu augšdaļā cirkulē tikai pustase asiņu. Savukārt, plaušām nepieciešams apgādāt vairāk, kā puslitru asiņu, tāpēc sanāk, ka jūs piedāvājat jūsu ķermenim attīrīt un uzlādēt sevi, ielejot mazāk par tasi degvielas četru vietā. Pamēģiniet ielikt biskvītā vienu olu,nevis četras - kas ar to notiks? Tas būs plakans un ciets kā zole. Elpošana ar vēderu palīdz ķermenim labāk funkcionēt rosīgajā pasaulē. Paradokss ir tāds, ka, elpojot dziļi, mēs saredzam jēgu tajā, lai nesteidzīgi ietu cauri dzīvei. Un mēs sākam virzīties pa savu ceļu lēnāk, izbaudot savas jūtas. Tēlaini izsakoties, mums ir laiks ieelpot rožu aromātu, kas aug gar ceļa malu. Pamela Frī Avots: Gara Vasara Daži psihoterapeiti uzskata, ka gandrīz visu saslimšanu pamatā ir psiholoģisks iemesls. Tomēr klasiskā medicīna oficiāli atzīst septiņas saslimšanas, kurās vadošais faktors ir psihosomatisks. Tos dēvē par „Čikāgas septītnieku”. Slimība rodas kā vajadzību apmierināšanas veids, kuras, tā nu ir sanācis, citādāk apmierināt nav iespējams. Ko tad īsti slimība ļauj? 1. Rūpēties par sevi bez vainas apziņas Zāles, dažādi aprūpes līdzekļi, dārgas analīzes, procedūras, izmeklēšanas – tas viss jums ir nodrošināts tāpēc vien, ka slimojat. Pamēģiniet to pašu summu iztērēt stilista pakalpojumiem vai masāžas kursam. Vairākām sievietēm tas nav pieņemami. Vienmēr ir kas tāds, kam nauda nepieciešama vairāk. 2. Tiesības atpūsties Paradokss ir tas, ka vairums mūsdienu sieviešu, pat kļūstot par pašnodarbināto vai strādājot pēc brīva grafika, tik un tā dzīvo pēc principa, ka „sievietei ir tikai divi gadījumi, kad viņa var neko nedarīt: grūtniecība un slimība”. Un visa mūsu sistēma ir veidota pēc tāda paša principa. Bērns nevar neiet uz skolu, ja viņš negrib. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš var „izlaist” skolu – slimība. Vai nav absurds?! 3. Tiesības būt tuvinieku aprūpētam Iespēja sajusties kā sievietei, par kuru rūpējas. Kaut kā pie mums nav pieņemts rūpēties par „stiprām, gudrām un veiksmīgām” sievietēm – īpaši par tām, kas pašas par sevi var parūpēties. „Ja jau esi kaut kam ķēries klāt, nesūdzies un nesaki, ka nevari to paveikt.” Slimība dod tiesības saņemt šīs rūpes un maigumu. Ja tuvinieki turpina ignorēt pat šādus nepārprotamus saucienus pēc palīdzības, tad slimība progresēs, un kādā brīdī šos lūgumus nāksies sadzirdēt. Dežūrēšana reanimācijas palātā būs garantēta. 4. Tuvinieku un draugu uzmanība Slimība – veids kā sajusties īpašam, uzmanības vērtam. Tevi apspriež, par tevi runā. Tu kļūsti par „dienas tēmu”. Un jo sagrozītāka un sarežģītāka slimība, jo vairāk vaidu un nopūtu. 5. Cieņa Cilvēks, kurš smagi cieš, līdzās žēlumam un līdzjūtībai, pat domām „Ak, Kungs, nedod Dievs man ko tādu...”, izraisa rūpes un cieņu. Ja tas, ar ko šobrīd nodarbojies, kādu iemeslu dēļ neizraisa cieņu (pirmkārt, pašam sev), tad nopietna slimība sniegs šo cieņu. Un vēlmi justies kā „glābējam” neviens nav atcēlis. 6. Iespēja nerisināt to, kas jārisina Kad bērns ir nopietni slims, doma par šķiršanos ir jāatliek. Pašam esot nopietni slimam arī svarīgi projekti ir jāatliek malā un ir jāmaina plānotais. Daudzgadēja tuva cilvēka kopšana ir vērā ņemams iemesls, lai nenodarbotos ar jautājumiem, kas skar pašam savu privāto dzīvi un karjeru. 7. Iespēja apstāties, nesteigties, ieklausīties sevī Slimojot dzīve strauji palēninās, un priekšplānā nokļūst tas, kas agrāk tika ignorēts un palika neievērots. Katra sava ieelpa, katrs savs solis kļūst svarīgs. 8. „Mirstošā pēdējā griba” Ir pieņemts ieklausīties slimojoša cilvēka vēlmēs, un saslimstot var beidzot panākt, lai vīrs nomaina ūdens krānus un piestiprina krītošo durvju rokturi. Nemaz nerunājot par svarīgākām prasībām. 9. Ieraudzīt pasauli no citas puses. Slimība palīdz nokļūt citā realitātē. Ja jums ir nācies vairākas stundas pēc kārtas skatīties uz abažūra auduma krokām vai pētīt dīvainu dzīvnieku figūras griestu plaisās – jūs saprotat, par ko es runāju. Kad vienīgais, ko varat ir stundām skatīties vienā kvadrātmetrā, tad pasaule sevi parāda no cita skatu punkta. 10. Apdomāt dzīvi Nopietna slimība liek aizdomāties, par ko agrāk nevēlējies domāt. Kad parādās varbūtība, ka, iespējams, šīs ir beigas, tad meli par sevi un savu dzīvi kaut kur izgaist, un tu paliec viens ar patiesību. Un šajā brīdī notiek globāla sistēmas pārinstalēšana. Visas savas dzīves pārvērtēšana. Vajadzības – tās ir tādas lietas, ko nākas apmierināt. Jautājums ir tikai par apmierināšanas veidu. Ja pieaudzis cilvēks, kādu iemeslu dēļ, nav gatavs atklāti paust savas vajadzības, tad automātiski ieslēdzas „ķermeņa teātris”, un šīs vajadzības tiks apmierinātas manipulējot ar ķermeni, t.i. slimojot. Iedzimtas slimības vai slimības bērniem līdz 6-8 gadu vecumama – neapzināts mammas pasūtījums. Tas ir veids, kā apmierināt savas vajadzības ar bērna slimības palīdzību. Sākot ar iespēju neiet uz darbu, beidzot ar personīgas sieviešu misijas iegūšanu – „Smagi slima bērna mamma”. Atzīt šādas lietas tiešā veidā, bez pienācīgas sagatavošanās, nav iespējams. Ieslēdzas visspēcīgākā psiholoģiskā aizsardzība. Tādēļ ir vērts nonākt līdz apzināšanai pakāpeniski. 1. Uzdodiet sev jautājumu – ko man ļauj iegūt šī slimība? Izveidojiet sarakstu. Godīgi, ar piemēriem. 2. Izdzīvojiet katru punktu. Bez sevis tiesāšanas, bet atzīstot, ka slimojat, lai iegūtu sev kaut ko ļoti svarīgu. 3. Ļaujiet sev to pašu saņemt atklāti attiecībās, paužot savas vajadzības, runājot par tām. Atzīstoties tajās pašam sev. Slimība pamet tad, kad zūd vajadzība pēc tās. Avots: http://asiarussia.ru * No krievu valodas tulkoja Krisīne Jansone speciāli priekš www.garavasara.com * Korektors: Matīss Freimanis Apzināti rūpējoties par to, mēs sākam pieņemt sevi visos veidolos. Rūpējoties par sevi, mēs izrādām mīlestību paši sev, tādā veidā pieņemot paši sevi. Tas arī ir pats svarīgākais pieņemt sevi tāds, kāds Tu esi, no sirds iemīlēt sevi ar visiem plusiem un mīnusiem. Un tikai tad, kad esam sevi pieņēmuši, mēs varam, kaut ko sevī izmainīt. Un tā ir ar visu.
No sākuma mums jāsaprot, kāpēc mēs tādi esam, un kāpēc mēs vēlamies, kaut ko mainīt. Un tikai pēc tam notiek visi procesi. Pieņem sevi un izproti sevi, ieskaties sevī, lai spētu iet tālāk un iemīlēt sevi vēl vairāk. Tā pat kā ar mālu, pienāk brīdis, kad attiecīgā masa ir gatava veidošanai, tas pats notiek ar mūsu ķermeni un prātu. Kad izprotam, kaut kādus procesus, saprotam kā tos varam ietekmēt, tad pienāk brīdis veidot sevi par to, kas vēlies būt. Ikdienas steigā mēs ļoti bieži aizmirstam par sevi . Ar laiku pieņemot visus procesus, kas notiek mūsu ķermeņos. Tāda lieta kā sāpes ķermenī, slikta pašsajūta vai kādi cita nepatīkama sajūta tiek "labota" ar zālēm. Tā vietā lai reizi dienā atvēlētu sev stundu laika, lai mazliet pabūtu ar sevi un sajustu sevi. Elementāras lietas kā piemēram pašmasāža, silta vanna, meditācija tie ir veidi, kā Tu vari izzināt savu ķermeni un izrādīt rūpes un cieņu pret to. Šī pati masāža ir lielisks veids kā Tu vari apzināties savu ķermeni, sajust kuras ir tās vietas kas sāp, vai liek justies diskomfortā. Sāc ar mazumiņu, lai virzītos uz lieliem mērķiem! Sāc ar sevis apzināšanos, sajūti ko vēlas Tavs ķermenis! Sirsnībā Betija :) Kā organismu dziedina skaņas
Mēs to sajūtam, kad ieslēdzam radio un atskan mūsu iemīļota dziesma vai arī kad mierīgi sēžam un klausāmies lietus skaņās. Pastāv neredzama pasaule, kurā esam klusuma pārņemti vai ieklausāmies vēja šalkoņā koku lapotnē… Nav šaubu, ka skaņa smalki un dziļi iedarbojas uz mūsu ķermeni, prātu un garu. Bet kā tieši tā strādā, kādā veidā skaņa mūs dziedina? Jūs varat noskaņot savu ķermeni, gluži kā orķestri Esat kādreiz dzirdējuši, kā noskaņojas orķestris, pirms uzsākt spēlēt? Haotisku skaņu kakofonija, vienlaikus no pūšaminstrumentu un stīgu kvartetiem – tas izklausās pēc diezgan skaļa trokšņa. Bet mūzika, kura vēlāk plūst no instrumentiem, atnes nesalīdzināmu baudījumu, prieku vai sajūsmu. ‘’Skaņa – tas nav nekārtīgs haoss. Tas ir dinamisks un sarežģīts raksts’’. Dr. Hanss Jenny Lielākoties mūsu ķermenis strādā pēc tāda paša principa. Kolīdz kāds instruments (orgāns vai orgānu sistēma) spēlē atsevišķu melodiju un nav harmonijā ar pārējo ķermeni, tad pastāv liela slimības iespējamība. Skaņu terapeits no Ziemeļdakotas Džons Boljē skaidro: ‘’Enerģētiskās medicīnas pamatprincips ir tāds, ka galvenais enerģētiskais lauks rada fizisko, emocionālo un mentālo uzvedību vai simptomus. Ja izmainām enerģētisko lauku, tad izmaiņas notiek arī fiziskajā, emocionālajā un psihiskajā uzvedībā’’. Kimātika Kimātika – lūk, viena no efektīgākajām metodēm, kā izmainīt enerģētisko lauku. Medicīnas doktors no Šveices, Bāzeles Hanss Dženi, kaut arī ne pirmais, kurš atklāja skaņu dziedniecisko spēku, ir savācis aizraujošus eksperimentus, kuros mēs burtiski varam ‘’redzēt’’, kā strādā skaņa. Dženi kļuva par ‘’kimātikas’’ pamatlicēju, veicot dažādu pieredžu sēriju. Viņš nokaisīja ar smiltīm, šķidrumu vai kādu pulveri metālisku plāksni, kuru pēc tam piestiprināja oscilatoram. Oscilators lielā mērā ir kā vibrators, bet šajā gadījumā ierīce tika kontrolēta ar ģeneratoru, kurš spēj radīt daudzus tūkstošus frekvenču. Dažas ir sastopamas dabā, bet citas ir cilvēka radītas. Dženi mainīja oscilatora frekvenci un konstatēja, ka smiltis, ūdens vai citas vielas, kuras viņš izmantoja, lai radītu skaņas redzamību, pārvērtās ļoti interesantās formās. Tās atdarināja dievišķās ģeometrijas īpašības. Un jo augstāka frekvence, jo sarežģītākas bija formas. Viņš rakstīja: ‘’Tā kā dažādi aspekti, kas to ietekmē, pamatojas ar vibrāciju, mums ir darīšana ar spektru - no vienas puses rakstainu, ar figurālu veidolu vienā pusē un kinētiski – dinamiskiem procesiem otrā, kopumā noteiktas formas, ar piemītošu zināmu periodiskumu’’. Dženi eksperimenti nodrošināja vienkāršu veidu vērot to, kā atdzīvojas matērija. Tagad, pateicoties kvantu fizikas jomas attīstībai, mēs saprotam, ka modeļi veidojas caur enerģijas viļņiem. Metāliskās plāksnes zinātniekam rādīja analoģiskas parādības. Šis fakts bija labi zināms jau senatnē. Tieši tāpēc tādu popularitāti iemantoja tādas prakses, kā mantras. Piemēram, zilbe ‘’OM’’ rada noteiktas frekvences, kuras atsaucas uz apkārtējo ‘’matēriju’’ un izmaina enerģētisko lauku. Arī tibetieši zināja par skaņu zinātni. Viņi praktizēja īpašu dziedāšanu, lai attīrītu prātu. Mūki, kuri dzied gregoriāņu stilā, arī zina par šo dziedniecisko spēku. ‘’Šis dziedāšanas veids nomierina garu, palīdz dzīvot šai pasaulē ar sevi un pārējiem’’ – saka igumens Filips Lourenss, dziedājumu lietpratējs un benediktīniešu klostera, Ņūmeksikas štatā, pārzinis. ‘’Dažādu pētījumu rezultātā ir tapis skaidrs, ka dziedāšana brīnumaini ietekmē smadzeņu viļņus. Bet, protams, ne jau tas nomoka mūkus un gregoriāņu dziedātājus. Mēs vienmēr ceram, ka mūsu dziedāšana cilvēkiem atnesīs mieru, iekšēju līdzsvarotību un skaistuma apziņu. Šīs vērtības spēj palīdzēt radīt tādu pasauli, kurā valda miers un klusums’’, - skaidro igumens Lourenss. Tā kā jebkura matērija ir vienkārši dažādu frekvenču viļņi, tad ar skaņu palīdzību mēs varam radīt citu realitāti. Viļņu funkciju kolapss Skaņa un zelta skaitlis Zinātnē par skaņu var atrast lielu potenciālu izdziedēšanai. Jogi dziļā meditācijā veido skaņu ‘’OM’’ un iztēlojas Sri Yantra mandalas attēlu, kura skaitās kā vizualizācija šai, vienai no senākajām, skaņai pasaulē. Daži šo skaņu dēvē par dievišķu. Trijstūri Sri Yantrā ir brīnišķīgi integrēti uz skaitli Pī (π), kā arī tiek veidoti uz Zelta griezuma harmonisko likumu bāzes, uz skaitli Fī. Grieķu filozofs Pitagors saprata saikni starp skaņu un svēto ģeometriju, par kuru rakstīja Eiklīds savā darbā ‘’Elementi’’ apmēram 300 gadus pirms mūsu ēras. Luca Pacioli, Leonardo da Vinči laikabiedrs, to aprakstīja grāmatā ‘’Dievišķās proporcijas’’ (De Divina Proportione) 1509. gadā, bet Johans Keplers – apmēram 1600. gadā. Daudzi citi gadsimtu garumā zināja par ‘’kosmisko’’ matemātiku un tās spēcīgo dziedējošo spēku. Harmoniskas skaņas no haosa rada kārtību. Var teikt, slimība – tas ir sava veida haoss organismā. Kā apgalvo doktors Roberts Frīdmans, saikne starp Zelta griezumu un ideālu veselību bija saprotama pat ezim. 1980. gadā doktora Frīdmana novērojumi ļāva viņam atrast Zelta griezuma izpausmes visā cilvēka ķermenī – gan anatomiskajā, gan fizioloģiskajā un arī molekulārajā līmenī. ‘’Jo vairāk iedziļinos, jo dziļāk orgānu sistēmu un funkciju uzbūvē atklāju šo neticamo un visuresošo kodu…no tā var secināt, ka, jo vairāk cilvēks nonāk harmonijā ar šo grandiozo principu, jo efektīgāka un vieglāka var kļūt viņa dzīve’’, - noslēdz Frīdmans. Dziedinošās frekvences Kas ir slimība? ‘’Neatrisinātas emocionālas problēmas var bloķēt dziedējošās vibrācijas vai kalpot par slimības recidīva ierosinātāju’’. Ričards Gordons Gadu tūkstošu garumā tie, kuri mācījušies zinātni par skaņu, sāka saprast, ka noteiktas frekvences ir neticami dziedējošas cilvēka organismam. ‘’Kad divas sistēmas darbojas dažādās frekvencēs, rodas motivējošs spēks, ko sauc par rezonansi, kas izsauc enerģijas pārdali no vienas sistēmas otrai. Kad divas vienādi noskaņotas sistēmas vibrē dažādās frekvencēs, rodas cits aspekts enerģijas pārraidei – iesaistīšana, kura novienādo šīs divas sistēmas un liek tām vibrēt vienā un tajā pašā frekvencē’’. Ričards Gordons Kad mēs ‘’ienirstam’’ dziedinošajās frekvencēs, mūsu ķermenis un prāts vibrē harmonijā. Tie sevī ieslēdz: 285 GHz - šūnas un audi saņem signālus izdziedēšanai. Ķermenī izsauc atjauninošu sajūtu, patīkamu vieglumu. 396 GHz – atbrīvo no vainas un baiļu sajūtas, lai attīrītu ceļu daudz augstāku vibrāciju emocijām. 417 GHz – palīdz risināt samezglotas situācijas. 528 GHz – DNS dziedēšanas signāls, šūnu atjaunošanās un apziņas pamodināšana. 639 GHz – šī vibrācija saistīta ar sirdi. Tā palīdz nodzēst atšķirības starp mīlestību pret sevi un pret ‘’citiem’’. Klausieties šajā skaņā, lai sabalansētu attiecības. 741 GHz – signāls šūnu attīrīšanai no elektromagnētiskā starojuma. Palīdz paplašināt iespējas, lai radītu vēlamo realitāti. 852 GHz – pamodina intuīciju. 963 GHz – aktivizē vairogdziedzeri un ķermenim palīdz nonākt sākotnējā stāvoklī. Bez šaubām, eksistē arī citas frekvences, daudzas no kurām ir ārpus cilvēka dzirdes diapazona, bet kurām piemīt dziednieciskas īpašības. Krievu inženieris Georgs Lahovskis, kurš izstrādā iekārtu, kuru nosaucis par ‘’daudzviļņu’’ ģeneratoru, arī izprata skaņas spēku. Viņš zināja, ka noteiktas frekvences stiprina ikvienu dzīvu radību. ‘’Jebkura spēka un kustības pirmssākumos ir mūzika un ritms, spēle, kas atkārtojas uz laika matricas fona. Mēs zinām, ka ikviena daļiņa fiziskajā Visumā sev raksturīgo paņem no noteiktas frekvences augstuma, raksta un virstoņa. Pirms radām mūziku, mūzika rada mūs’’. Joahims-Ernsts Berents, ‘’Pasaule – tā ir skaņa’’. Avots; garavasara.com Šī bija vēl nebijusi pieredze un tikšanās ar mani. Sarunas par un ap masāžām. Kāpēc mums tas ir nepieciešam un kā atvēlēt nedaudz laiku sev. Ieteikumi un receptes skrubju pagatavošanai mājās. Paldies "Dzīves elpa" par burvīgo pieredzi! Tu esi pelnījis būt laimīgs! Video : skatīt zemāk Masāžu izmanto gan mugurkaula un locītavu funkcionālo traucējumu gadījumos, gan veģetatīvās un endokrīnās sistēmas regulācijas atjaunošanai, gan asinsrites traucējumu novēršanai, taču visbiežāk to iesaka muskuļu saspringuma izraisītu muguras sāpju un galvassāpju gadījumā. Jau viens seanss mazina organismā stresa hormona kortizola līmeni un palīdz vairoties prieka un laimes hormonam oksitocīnam. Masāža palīdz uzlabot veselību daudzu saslimšanu gadījumā, piemēram, bronhīta slimniekiem palīdz atklepot. Osteoporozes skartu ekstremitāšu masēšana uzlabo kalcija, fosfora un citu minerālvielu piekļuvi trauslajiem un porainajiem kauliem. Ar masāžas palīdzību iespējams palīdzēt skoliozes un citu mugurkaula deformāciju gadījumā. Skoliozes dēļ mugurkauls saliecas uz to pusi, kurā muskuļi ir saspringti, bet otrā – ir novājināti. Lai muguru iztaisnotu, ieliekuma puse jāmasē, izmantojot atslābinošus, bet izliekuma – liekot lietā tonizējošus un muskuļus spēcinošus paņēmienus. Šajā gadījumā nepieciešami vismaz divi masāžas kursi ar desmit procedūrām katrā. Masāžas iedarbība atkarīga no paņēmienu izpildīšanas veida. Relaksēties palīdzēs ilgstoša, dziļa masāža, veicot lēnas kustības. Toties uzmundrinās īslaicīga, ātri veikta virspusēja masāža. Mūsdienās 90% gadījumu veic nomierinošu masāžu, tomēr dažkārt, piemēram, cilvēkiem ar pazeminātu vairogdziedzera darbību vai zemu asinsspiedienu nepieciešama tonizēšana. Masāža labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu, jo asinis no iekšējiem orgāniem pieplūstādai un muskuļiem. Masāža uzlabo locītavu funkcijas un saišu aparāta darbību, palielinot to elastību un kustīgumu. Pēc sporta nodarbībām vai smaga darba tā veicina pienskābes daudzuma samazināšanos muskuļosun organisko skābju izvadīšanu. Āda masāžas laikā attīrās no raga slāņa šūnām, tiek stimulēta sviedru un tauku dziedzeru darbība. Masējot paātrinās limfas plūsma, tādējādi audiem pieplūst vairāk barības vielu un šūnas tiek atbrīvotas no vielmaiņas galaproduktiem. Procedūras laikā paplašinās asinsvadi, tāpēc audi tiek bagātīgāk apgādāti ar barības vielām un skābekli. Pēc 30 gadu vecuma vielmaiņas procesi organismā pamazām palēninās. Ar regulāru masāžas kursu palīdzību šo lejupslīdi iespējams kavēt. Tā labvēlīgi ietekmē visu organismu, rosina intelektuālā darba spējas, mazina nogurumu un stresu, atslābina saspringušos muskuļus un veicina garīgo labsajūtu. Muskuļu atslābumu veicina siltums, tālab masāžu ieteicams veikt siltās telpās, siltā ūdenī vai pēc pirts. Avots: http://veselam.la.lv/2016/11/22/glaudit-berzet-micit-ko-dod-katrs-masazas-panemiens/ “Ko nozīmē masāža?”
Ošo “Masāža nav kaut kas parasts. Tai ir milzīga nozīme. Ir daži cilvēki, kas dzimuši, lai sniegtu masāžu. Vienmēr atcerieties dažas lietas, kad sniedzat masāžu. Pirmā - cilvēkam, kuru masējat, nav ķermeņa. Pieņemiet viņu tā itkā viņam nav ķermeņa un jūsu masāža kļūs ļoti, ļoti dziļa. Vispirms iedomājaties, ka viņam nav ķermeņa un pēc tam iedomājaties, ka arī jums nav ķermeņa. Ar ķermeni es domāju to, ka ne jūs, ne masējamais nav matērija, jūs abi esat enerģija. Kad divi materiāli objekti satuvojas, tie avarē jeb sasitas viens pret otru. Kad divas enerģijas satuvojas, tās vienkārši samiksējas viena ar otru, izkūst un savienojas. Divi fiziski ķermeņi ietriecas viens otrā. Un katru reizi, kad pieskarsieties fiziskam ķermenim kā ķermenim un viņš arī sevi uztvers kā ķermeni, jūsu starpā būs kontrakcija, aizsardzība. Strādās aizsardzības mehānisms. Tātad pirmais, kas ir jādara, ir jāsajūt viņu kā enerģiju un jūs pats arī esat enerģija. Tad sākat spēlēt ar enerģiju, tā itkā jūs spēlētu uz ģitāras. Lai jūsu masāža vairāk līdzinās mūzikai nevis masāžai. Lai tā vairāk būtu spēle nevis darbs. Lai tā vairāk nāk no sirds nevis no prāta. Tehnika ir jāiemācās, bet tad tā ir jāaizmirst. Jums ir jāzin masāžas tehnika un tad jums nav par to jāuztraucas. Tā būs dziļi jūsu zemapziņā un darbosies no turienes. Tātad sajūtiet otra enerģiju, iepzīstiniet sevi kā ar enerģijas fenomenu, un tad divas enerģijas uzsāks savu spēli. Masāža ir gandrīz kā mīlestība. Un, ja jūs uztversiet masāžu šādā veidā, jums būs ļoti orgazmiskas pieredzes un jūsu ieguvums būs milzīgs. Bet masējamais var negūt tik dziļu iespaidu, tas būs atkarīgs no viņa paša. Ja viņš atstās visas ķermeniskās sajūtas, aizmirsīs par ķermeni un atcerēsies tikai maigo enerģiju spēli, enerģiju viļņus un neko citu, tad arī viņš iegūs ļoti daudz. Un viņa ieguvums būs ne tikai relaksācija, viņa ieguvums būs daudz dziļāks un garīgāks. Ķermenis iegūs automātiski, bet tiks skarti daudz dziļāki slāņi. Un tad kādu dienu parādīsies iespēja jums un masējamajam pazust un savienoties dziļā iekšējā orgazmiskā enerģijā, un abi orgasmi kopīgi uzsprāgs, tad jūs pirmo reizi uzzināsiet, kas ir masāža… Ošo Man vienmēr ir šķitis, ka mans ķermenis – tas ir kaut kas fizisks un blīvs. It kā es būtu ieslodzīts cietumā – kaut kādā cietā, smagā, necaurlaidīgā fiziskā kokonā. Man šķita, ka ķermenis un prāts ir atdalīti viens no otra. Manās vīzijās prāts bija daudz netveramāks par ķermeni. Šķita, ka tas sastāv tikai no šīm uzmācīgajām, glumajām domiņām, kas atnāk un aiziet. Esot mierā un fiksējot domas, tās šķita caurspīdīgas. Bet prātu un patību es tā arī tajās neatradu. Domas vienkārši uzradās telpā. Tā šķita kā pilnīga atmošanās, bet tā tas nebija.
Ķermenis šķita pavisam kaut kas cits – pārāk fizisks, labāku vārdu neatradīsi. Es uzskatu, ka tieši tāpēc daudzi garīgā ceļa gājēji to neizpēta. Tajā atspoguļojas tādas lietas kā atkarības, nemiers, emocijas, apspiestās sajūtas, traumas un pretrunas. Man ķermenis šķita kaut kas līdzīgs neveiksmīgam ierobežojumam, ar kuru man nākas sadzīvot. Ar laiku mans kādreiz labi veidotais peldētāja ķermenis mainījās, un tas man sāka šķist vēl bezjēdzīgāks – tāds, nedaudz ar lieko svaru un lēni vīstošs tuvojošās nāves un sadalīšanās dēļ. Četrdesmit gadu vecumā man parādījās parastās vecuma vainas. Šķiet, kas tas tikai vēl vairāk tuvināja bēgšanu no sava ķermeņa. 40 gadu bēgšana, un vēl 40 priekšā. Urrā! Tā kā tas viss atspoguļojas ķermenī, es pēkšņi ieraudzīju, ko es biju darījis lielāko sava mūža daļu – to pašu, ko daudzi citi. Mēs darām visu iespējamo, lai izvairītos no pilnīgas un apzinātas iemiesošanās. Mēs izdomājam izsmalcinātus izvairīšanās un noliegšanas veidus. Lūk, tikai daži no tiem (un es esmu gājis cauri lielākajai to daļai):
Garīguma meklētājiem bieži vien ir tāds pats tukšums ķermeņa vietā un nemiers kā no narkotikām un citām vielām atkarīgajiem. Daudzi šādā stāvoklī atnāk uz centru pēc spēcīgas atmošanās pieredzes. Reizēm viņi ir tik ļoti aizņemti ar centieniem pārliecināt personālu par savu atmošanos, ka ignorē aizsargājošo enerģiju, kuras līmenis ķermenī ceļas, kad viņu viedoklis tiek apstrīdēts. Man ir radies iespaids, ka neduālās mācības – vismaz daudzas no tām – ir izdarījušas “lāča pakalpojumu” tiem, kuri meklē, un tiem, kuri ir atraduši, viņiem apsolot ko līdzīgu nekonceptuālai sadzīvei jeb klātesamībai, kas nezināmā veidā aizmēzīs visas ķermeņa-prāta ciešanas. Apsolījumi visbiežāk neatbilst realitātei, un to pierāda viedokļu trūkums un nemierīgās enerģijas, kas neatļauj vienkārši nomierināties un būt šajā brīdī. Esmu saticis cilvēkus, kuri, kā šķita, skaidri apzinājās, ka nav tāda nodalīta “es”, kā arī tos, kuri apgalvoja, ka ir atmodušies. Bet viņi vienalga pārdzīvoja ļoti reālas neizpētīto atkarību, apspiesto emociju, sasprindzinājuma, kompulsivitātes vai ķermeņa traumu sekas. Mūsu ķermeņi atceras ciešanas pat tad, kad mēs apgalvojam, ka esam izkļuvuši no to ietekmes zonas. Centrā diezgan daudz laika mēs veltām klātbūtnes praksēm, kas ietver arī vērošanu caur savu “es”. Bet tā ir tikai daļa no atmošanās formulas. Šī daļa nepavisam nav pietiekama, lai pilnībā izdzīvotu un atbrīvotu ciešanas, kas ir sakrājušās ķermenī to daudzo dzīves gadu laikā, kamēr esam uz Zemes. Atmošanās pieredze ir tikai pirmais solis. Ķermenim ir nepieciešams laiks, lai atgūtu nokavēto. Tagad atgriezīsimies pie ķermeņa… Es dalos ar stāstiem par tiem, kas atnāk uz centru tikai tāpēc, ka pēc savas pieredzes zinu, kam viņi iet cauri. Es nodzīvoju dzīvi, cenšoties aizbēgt vai izkļūt laukā no ķermeņa pieredzes ar visam tā emocijām, jūtām, blokiem un traumām. Es visu to ļoti labi saprotu, jo pats tam esmu gājis cauri. Tagad es gribētu teikt, ka esmu atradis veidu klātbūtnes atpazīšanai bez ķermeņa izpētes. Gribētos teikt to, ko ir teikuši daudzi skolotāji: “Jūs neesat ķermenis”. Bet tad, kad es to dzirdēju no skolotāja, kurš smēķēja, un no tā arī nomira, es apzinājos, ka nevēlos iet pa tādu pašu ceļu. Es zinu, ko nozīmē būt atkarīgam. Stāsts ir tieši par identificēšanos ar ķermeni. Vārdi “es neesmu ķermenis” un tanī pašā laikā identificēšanās ar atkarīgu, traumētu vai nemierīgu ķermeni – tā kaut kādā ziņā ir vienkārši muldēšana. Ķermenis atceras patiesību pat tad, kad mēle melo. Kā es jau teicu, reiz es sajutu savu ķermeni kā kaut ko blīvu, fizisku un nemierīgu. Katra radušās sajūta man bija jāsatiek klusā mierā, pat nedomājot neko mainīt. Protams, ir bijis tā, ka man ir gribējies sevi sajust savādāk. Bet tas nenostrādāja. Esmu to mēģinājis daudzas reizes un visdažādākajos variantos. Tas nekad nenostrādāja. Es izmēģināju visas atkarības. Es mēģināju neskatīties uz savu bērnības traumu. Es mēģināju ignorēt nemieru, kuru sajutu. Es mēģināju noticēt tam, ka sākotnēja atmošanās ir pilnīgi pietiekama, lai rastos miers un brīvība. Es pats sevi muļķoju. Un tā iestājās brīdis, kad viss šis neprāts un bēgšana no ķermeņa sāka man šķist pilnīgi bezjēdzīga. Nebija iespējams izvairīties no cilvēciskās pieredzes, dzīvojot ķermenī. Kaut kas bija jāmaina. Izmaiņas nāca caur ķermeņa iekšējo izpēti. Kad es sāku vērot un just ķermeni, tad ievēroju, ka tas nebūt nav tikai fizisks apvalks. Tā ir sajūtu, emociju, vārdu un tēlu kombinācija. Bet, velns parāvis, tas pirmkārt tiek sajusts fiziski! Pētot vēderu vai kaklu, es vienkārši visu laiku redzēju to tēlus un jutu līdzpavadošās sajūtas. Es vienkārši apzinājos šo tēlu vai enerģiju, neko vairāk. Izmeklēšana brīnumainā veidā palīdzēja apturēt vēlmi mainīt savas sajūtas. Izlabošanas spēle šķita bezjēdzīga. No šī brīža bija tikai sajūtu, tēlu, emociju un vārdu apzināšanās process. Nekas ar tiem nebija jādara. Pilnīgi pietiekami bija vienkārši to apzināties un ļaut tam būt. Es ieraudzīju, ka tās ir tādas pašas pārejošas parādības kā domas. Sapratu, ka, nepievēršot uzmanību šīm pēkšņi atnākošajām izpausmēm, es visu laiku atgriezos atpakaļ pie meklējumiem, ārstēšanās un sadalīšanas. Bija pienācis laiks beidzot tam pievērst uzmanību. Izmeklēšana kļuva intīma, maiga un mīksta, it kā iemīloties katrā sajūtā un domā par ķermeni. Pilnīga atdošanās visam, kas rodas. Es uzmanīgi iejutos ķermenī visas dienas laikā. Tas patiešām atgādināja mīlas romānu. Es ieraudzīju, ka visu savu dzīvi biju veltījis uzmanību, mīlestību un visu iespējamo tam, kas ir ārpus manis. Es meklēju kaut ko, kas mainītu manas sajūtas, kādu, kurš iemīlētu manu ķermeni un manu pieredzi. Bet tagad es apzinājos, ka tas ir atkarīgs tikai no manis, un ne no kāda cita. Ārpus sevis man to neatrast. Cik tas ir bezjēdzīgi – domāt, ka kāds no ārpuses atnesīs man mierinājumu un mīlestību. Tas ir atkarīgs tikai no manis paša. Pirms iet tālāk… tas nebiju “es”, kas to darīja. Ne tāpēc, lai Skota stāstam rastos ķermenis. Vēsturē var būt tikai domas par ķermeni, bet ne tā pārdzīvojumi. Ķermeni var pieņemt no klusuma telpas, kad lielākā daļa domu ir nomierinājušās. Tas bija klusējošs miers. Es saucu to par ķermeņa apzināšanos: mēs vairāk nepaļaujamies uz prātu un sevis izjūtu, lai iepazītu savu ķermeni. Mēs vienkārši jūtam to šajā brīdī, visas viņa plaisas un kaktiņus. Apzināmies savu ķermeni tik nepastarpināti, ar tādu intimitāti – it kā redzētu tam cauri. Tas nozīmē būt pilnībā apzinātam, kad vairs nav nekādas bēgšanas, un nav nekā, no kā vajadzētu mukt. Es sāku sajust un redzēt savu ķermeni kā multiplikācijas filmu, kā spēli starp spokainiem tēliem un sajūtām, kas atnāk un aiziet. Es vēl joprojām dziļi sajutu to līdz ar visu pārējo savā dzīvē: skaņām, krāsām, telpu, kokiem – ar visu. Tas ir tik skaisti – mīlēt pārdzīvojumu tik spēcīgi, ka izvairīšanās un noliegšana vienkārši ir bezjēdzīga. Sargoties pārmest kažoku uz otru pusi, es teikšu lūk, ko. Ķermeņa izpētes vērtība ir tajā, lai nomainītu identificēšanās ar fizisko ķermeni pret maigu un mīlošu visa ķermeniskā pieredzi bez identificēšanās ar to. Uzdrīkstos apgalvot, ka tik dziļa atmošanās ir svētība. Ja jūs uztversiet to kā burkānu, tad vienkārši pievērsiet uzmanību meklējumiem, kas seko aiz šīs domas. Meklējumi – tas ir atkāpšanās ceļš. Pielieciet tam jautājuma zīmi. Es vienkārši dalos ar pieredzi. Bez mudināšanas uz meklējumiem vai projekcijām. Man nav saprotamas sarunas par atmošanos bez ķermeņa apzināšanās. Varu tikai iedomāties, ka tiek domāta prāta atmošanās tur, kur ir tukšuma vai galvas neesamības sajūta. Nevaru tam piekrist. Mans ķermenis man to vienkārši neatļauj. Tas burtiski kliedza pēc atmošanās. Kas attiecas uz tiem, kuri nepiekrīt ķermeņa atmošanās aspektam, es varu tikai iedomāties, ka viņi cieš tāpat, kā es kādreiz, un tāpat kā daudzi citi. Iespējams, ka viņi vienkārši atsakās izdzīvot notiekošo ķermenī, bēg no savas ķermeniskās pieredzes. Vai jums ir atkarība? Vai jums ir nepārtrauktas fona trauksmes sajūta? Vai jūs varat vienkārši pasēdēt un kādu laiku tā pabūt? Vai jūs pievelk sarežģītas konceptuālas konstrukcijas? Vai jūs aizstāvat šīs koncepcijas? Tādā gadījumā ir pilnīgi iespējams, ka jūs esat palaidis garām ķermeņa apzināšanos, un tas nepalīdzēja. Vienkārši uz kādu laiku tika atlikta neizbēgamā apzināšanās, ka vienīgā izeja ir iet tam cauri. Es vienkārši piedāvāju vairs neignorēt savu cilvēcisko pieredzi. Atsakoties no ieraduma visu laiku bēgt, jūs tajā pašā brīdī atsakāties no visiem atkāpšanās ceļiem. Jūs palaižat nemieru un tukšumu. Jūs vienkārši ieskatāties sevī un redzat, ka tur nav nekā tāda, no kā vajadzētu bēgt. Ieskatīšanās sevī un sava ķermeņa apzināšanās šajā brīdī parāda, ka jūsu ķermenis un jūsu dzīve nav atdalāmi. Visi šie meklējumi un bēgšana pārdomās ir bijuši tikai atgādinājumi sajust, pieņemt un atļaut būt tam, kas bija šķitis pārlieku daudz. Lai arī ko jūs sajustu – tas nav pārlieku daudz. Jūsu ķermenis vienkārši saka: “Pievērs uzmanību man tā vietā, lai meklētu atvieglojumu tur, kur to nav iespējams atrast. Es esmu Tavs atvieglojums.” Avots: http://9journal.com.ua * No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe speciāli priekš www.garavasara.com; * Korektore: Liene Lāce Pavasaris ir brīdis, kad laiks veikt mazos tīrīšanas darbus ne tikai mūsu apkārtējā vidē, bet arī mūsos. Laiks atbrīvoties no vecajām grabažām un lietām, kas mums traucē virzīties uz priekšu un sajust pavasara patīkamās vēsmas. Ir taču patīkami atvērt acis un sajust prieku sevī un gandarījumu par to ka Tu vienkārši esi, tieši tik unikāls un vienreizējs. Tāpēc, lai radītu vairāk priecīgu seju un pozitīvu vibrāciju mums apkārt. Apvienosim divas visnotaļ spēcīgas masāžas tehnikas vienā PSIHOSOMATISKA+AFIRMĀCIJU MASĀŽA PSIHOSOMATISKA Masāžas mērķis risināt cilvēka fiziskās kaites caur psihoemocionālajām, un otrādi, saprotot, ka nereti tieši neapzinātas emocijas ir iemesls, kādēļ nākas izjust dažādus fiziskus simptomus un slimības, piemēram, hroniskas sāpes, nogurumu, apetītes trūkumu, sirdsklauves un galvassāpes. Emocijas ir bioķīmiskas reakcijas, kas caur veģetatīvo nervu sistēmu iedarbojas uz dažādām mūsu orgānu sistēmām. Masāžas mērķis: dziļa relaksācija, tā dod līdzsvaru starp dvēseli un ķermeni. AFIRMĀCIJU MASĀŽA Afirmāciju masāža© ir īpaši efektīvs dziļas atslābināšanās, dziedināšanās un zemapziņas pārprogrammēšanas apvienojums. Afirmāciju masāžas© atšķirība ir tā, ka masāžas laikā tiek lietotas austiņas un atskaņots īpašs audio ar pozitīviem transformējošiem apgalvojumiem par kādu tēmu. Visuma garīgo likumu un kvantu zinātnes kontekstā ir nosacījums, ka mēs saņemam, radām, piedzīvojam savā dzīvē nevis to, ko vēlamies, bet visu to, kam mēs ticam. Un tā ir atslēga uz mūsu izteikumiem, ka Pievilkšanās likums nestrādā, jo mēs taču tik ļoti vēlējāmies kaut ko iegūt, kaut ko piedzīvot, kaut kas būt, bet tas mūsu dzīvē kā nerodas, tā nerodas. Tas attiecas uz visu - sākot no kārotas automašīnas, ideālā partnera, labākas veselības un beidzot ar noteiktu materiālo un sociālo stāvokli. Šīs divas metodes, kas mainīs notikumus Tavā dzīvē, vai skatījumu uz lietām. Tāpēc sāc pavasari ar smaidu sejā, jo Tu esi pelnījis būt laimīgs. Mūsu ķermenis ir mūsu templis, kurā mums ir jāprot ieklausīties un par, kuru mums ir jārūpējas. Piesakies un sāc savu ceļu pretī pārmaiņām! Mēs vienmēr salīdzinām to, kādi mēs esam, ar to, kādiem mums jābūt. Tas, kādiem mums jābūt, ir mūsu domas projekcija par to, kādiem mums vajadzētu būt. Pretruna rodas arī, kad mēs salīdzinām sevi ne tikai ar kādu vai kaut ko, bet arī ar to, kādi mēs bijām vakar. Rezultātā pastāv konflikts starp to, kam jābūt, un to, kas ir. Tas, kas ir, pastāv tikai tad, kad vispār nav salīdzinājumu. Bet dzīvot ar to, kas ir, nozīmē atrasties rāmā miera stāvoklī. Tikai tad jūs varat, nepievēršoties nekam citam, veltīt visu savu uzmanību tam, kas ir jūsos, – vai tas būtu izmisums, trauksme, kroplums, nežēlība vai vientulība un dzīvot ar to visu; tad nepastāv pretrunas un tādējādi nav konflikta.
Taču mēs visu laiku sevi salīdzinām ar tiem, kas ir bagātāki, kas ir veiksmīgāki, gudrāki, mīlētāki, pazīstamāki, vairāk šādi un vairāk tādi. Šis “vairāk” ieņem neparasti svarīgu lomu mūsu dzīvē. Šī sevis salīdzināšana ar kaut ko vai kādu ir pats pirmais konflikta cēlonis. Taču, kāpēc vispār notiek salīdzināšana? Kāpēc jūs sevi salīdziniet ar citiem? Mums to ir mācījuši kopš bērnības. Katrā skolā A tiek salīdzināts ar B, A sevi dzen postā, lai līdzinātos B. Kad jūs vispār nesalīdziniet, kad nepastāv ideāls, nav pretstata, nav divējādības, kad jūs vairs necīnieties, lai kļūtu citādāks nekā jūs esat, kas tad notiek ar jūsu prātu? Jūsu prāts pārstāj radīt pretējo un kļūst augstākā mērā vieds, augstākajā mērā jutīgs, spējīgs uz milzīgu kaismi, jo pūles ir kaismes izšķiešana, tās kaismes izšķiešana, kas ir dzīvības enerģija, bet bez kaismes jūs nevarat paveikt neko. Ja jūs sevi nesalīdziniet ar citiem, jūs būsiet tas, kas jūs esat. Ar salīdzināšanas palīdzību jūs cerat attīstīties, augt, kļūt saprātīgāks, skaistāks. Tikai vai jūs kļūsiet? Fakts ir tas, kas jūs esat, un pie salīdzināšanas notiek fakta fragmentācija, kas nozīmē tukšu enerģijas tērēšanu. Sevis tāda, kāds jūs esat, uztveršana bez jebkādas salīdzināšanas, sniedz jums milzīgu enerģiju redzēšanai. Ja jūs spēsiet uz sevi raudzīties bez salīdzināšanas, tad jūs būsiet pāri salīdzināšanai, bet tas nenozīmē, ka jūsu prāts ir apstājies pašapmierinātībā. Tādā veidā mēs redzam kā prāts būtībā pa tukšo izšķērdē enerģiju, kas ir tik nepieciešama dzīves veseluma izpratnei. Es nevēlos zināt, ar ko es esmu konfliktā. Mani neinteresē mani personīgie perifērie konflikti. Tas, kas mani interesē ir, kāpēc konfliktam vispār ir jāpastāv? Kad es sev uzdodu šo jautājumu, es redzu pamatproblēmu, kurai nav nekā kopēja ar perifērajiem konfliktiem un to atrisinājumiem. Vēršoties pie centrālās problēmas, es redzu (varbūt jūs arī redzat?), ka pati vēlmju daba, ja nav pareizi saprasta, neizbēgami rada konfliktu. Vēlme vienmēr ir pretrunīga. Es vēlos vispretrunīgākās lietas, kas nenozīmē, kas es vēlos iznīcināt vēlmi, apspiest, kontrolēt vai sublimēt to. Es tikai redzu, ka pati vēlme pēc savas būtības ir pretrunīga. Pretrunīgi nav vēlmju objekti, bet gan pati vēlmju daba kā tāda. Pirms es saprotu konfliktus, man ir jāsaprot vēlmju daba. Iekšēji mēs atrodamies pretrunu stāvoklī, un šo pretrunu stāvokli ir izsaukusi vēlme – vēlme, kas, kā mēs jau to apspriedām, ir dzīšanās pēc baudas un cenšanās izvairīties no ciešanām. Un tā mēs redzam, ka vēlme ir pamats jebkādai pretrunai, kaut kā vēlēšanās vai tā nevēlēšanās ir divējāda. Kad mēs darām kaut ko patīkamu, tajā nemaz nav ieliktas pūles, vai ne tā? Taču bauda aiz sevis nes ciešanas, un tad rodas cīņa, lai izvairītos no ciešanām. Taču tā jau atkal ir enerģijas zaudēšana. Kāpēc mums vispār pastāv divējādība? Dabā, protams, pastāv divējādības: vīrietis un sieviete, gaisma un tumsa, nakts un diena; taču, kāpēc mūsos pastāv iekšēja, psiholoģiskā divējādība? Lūdzu, pārdomājiet to līdz ar mani, lūdzu, negaidiet, lai es jums pateiktu atbildi. Lai to noskaidrotu, jums jāliek pastrādāt paša prātam. Mani vārdi ir tikai spogulis, kurā jums ir jānovēro pašiem sevi. Kāpēc jūsos pastāv šī psiholoģiskā divējādība? Vai ne tāpēc, ka mums kopš bērnības ticis mācīts salīdzināt to, kas ir, ar to, kam būtu jābūt? Mēs esam nosacīti ar to, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir ētiski un kas – neētiski. Vai šī divējādība nav radusies sakarā ar mūsu ticību, ka domāšana pretēji tādiem jēdzieniem kā vardarbība, skaudība, greizsirdība, zemiskums palīdzēs mums no tā visa atbrīvoties? Vai mēs neizmantojam pretēju īpašību kā sviru, lai atbrīvotos no tā, kas ir? Vai arī tā ir bēgšana no īstenības? Vai jūs neizmantojat pretējo kā līdzekli, lai aizbēgtu no īstenības, ar kuru jūs nezināt kā apieties? Vai arī tas notiek tādēļ, ka jums tūkstošiem gadu ir apgalvojuši, ka jums, lai tiktu galā ar tagadni, ir jābūt ideālam, kas ir pretējs tam, kas ir? Kad jums ir ideāls, jūs uzskatāt, ka tas jums palīdzēs atbrīvoties no tā, kas ir, taču tas nekad nenotiek. Jūs varat līdz sava mūža galam sludināt nevardarbīgumu un tomēr pastāvīgi sēt vardarbības sēklas. Jums ir priekšstats par to, kādiem jums būtu jābūt, kā jums būtu jārīkojas, taču tajā pašā laikā jūs rīkojaties citādi; un tā jūs redziet, ka principi, ticības un ideāli neizbēgami noved pie liekulības, pie negodīgas dzīves. Tieši ideāls rada pretējo tam, kas ir, un tāpēc, kad jūs ziniet kā rīkoties attiecībā uz to, kas ir, pretējais jau vairs nav vajadzīgs. Cenšanās līdzināties kādam citam vai atbilst savam ideālam ir viens no galvenajiem pretrunu, sajukuma un konflikta cēloņiem. Prāts, kas ir sajukumā, lai ko tas arī nedarītu un lai kādā līmenī tas neatrastos, paliks sajukumā. Bet jebkura darbība, kas ir sajukuma izsaukta, noved līdz tālākam sajukumam. Es to saskatu ļoti skaidri. Es to redzu tikpat skaidri kā tiešas fiziskas briesmas. Un kas tad notiek? Es vairs nerīkojos sajukumā. Tādā veidā bezdarbība kļūst par veselu darbību. – Džidu Krišnamurti "Brīvība no zināmā" Izdzīvot sapni:“Sapņot un sapņojot zaudēt savu brīvību, Pasaule turpina griezties, un tā aizrit tavas dienas, Un tu krīti arvien straujāk un straujāk, un arvien dziļāk un dziļāk ieslīgsti miegā.” Ej uz skolu. Atrodi darbu. Apprecies. Nopērc māju. Kļūsti par vecāku. Aizej pensijā. Noveco. Nomirsti. Šī ir “amerikāņu sapņa” formula. Mēs nezinām, kas to izgudroja, un īsti nezinām, cik efektīva tā ir, un vai tā sniedz gandarījumu. Tomēr akli dzenamies pakaļ šai ilūzijai, jo pārējie tā dara. Tas ir viens no daudzajiem sabiedrības standartiem, kas ievilina mākslīgā, aizmāršīgā un mocību piepildītā dzīvē. “Sapnis”, kas piesaista, apbur un iesloga miljardiem cilvēku. Viņi ir padarīti bezspēcīgi un kļūst par tā upuriem. Viņi vērtē savu stāvokli pēc tituliem, īpašumiem un naudas daudzuma bankas kontā. Lielākā daļa cilvēku pavada visu savu dzīvi nekad neuzzinot, vai patiešām ir sasnieguši savu sapni. Cilvēce nekad nav pilnībā sasniegusi savu potenciālu. Mēs visi, pasaules sabiedrība, pat neesam redzējuši horizontu. Ir krasa atšķirība starp vīziju un realitāti. Ir grūti uztvert vīziju, ja tā nav definēta, nemaz nerunājot par tās ieraudzīšanu. Galvenais iemesls, kāpēc mēs kā sabiedrība neesam spējuši pārveidot savas dzīves un piedzīvoto, ir izpausto un redzēto vīziju trūkums. Tas ir apliecinājums mūsu narcistiskajam skatījumam, kas neļauj sasniegt pilnu sabiedrības potenciālu. Mūsu vīzija ir nolaupīta un manipulējot pārveidota par to, ko saucam par “amerikāņu sapni”. Mūsdienu kultūrā trūkst radošuma. Mūsu kā sabiedrības grūtības redzēt un iztēloties ir pieķēdējušas mūs pie realitātes, kurā mūsu sapņi nav mūsu pašu. Mēs nododam varu neskaitāmiem cilvēkiem, varām, institūcijām un apstākļiem, jo baidāmies uz to pretendēt vai to izpaust. Laika gaitā atļaujam sabiedrības struktūrvienībām pārveidot mūs par “funkcionāli paļāvīgiem” pieaugušajiem. Mēs samierināmies ar darbavietām, kas rada iespaidu, ka ir jēga, un ir ko sasniegt. Tomēr patiesībā tās ir egocentriskas un kalpo tikai dažiem uz daudzu rēķina. Esam tik pieraduši pie šī “sapņa”, ka tas ir kļuvis par mūsu dzīvi (meliem). Dzīves meli: Kādā brīdī mērķa un likteņa atskārsme mūs iedvesmo, sniedz spēku un apgaismo. Kad atbildam šim saucienam, tas turpina pārveidot un paplašināt mūsu dzīves pieredzi. Tā ir mūžīga enerģija, kas izgaismo un virza pretī mūsu patiesajai kaislībai un izpausmei. Nekas cits tā neiedvesmo mūsu aizrautību un piepildījumu. Jo jaunāki esam, jo mazāk ir attīstījies mūsu ego, un jo vairāk esam saskaņā ar savu patieso ceļu. Tomēr pieaugot mēs aizvietojam ģenialitāti ar intelektu. No vienas puses mēs izveidojam dzīves fantāziju, ko labprāt sauktu par “jaukiem sapņiem”. No otras puses ir fantāzija, ko visi uzturam, pakļaujoties un piedaloties tajā, un saucam to par “realitāti”. Lielākā daļa iesprūst starp abiem un mēģina tikai izdzīvot. Kamēr lēkājam turp un atpakaļ, dzenoties pēc “amerikāņu sapņa”, mēs upurējam savu dzīvības spēku. Padodoties neskaitāmajām ietekmēm un šķēršļiem, kurus realitāte uzspiež, mēs dzīvojam arvien tālāk no mūsu likteņa. Kļūstam par melu atspulgu, nevis patiesības izpausmi. Meli par dzīvi, kurus pieņemam, kļūst par realitāti un galu galā – par patiesību. Ikreiz, kad sastopamies ar citu patiesību, parasti atbildam aizsargājoties un nosodot, kā arī ar paštaisnību un kritiku. Apzināti vai neapzināti cenšamies mazināt otra patiesību, lai apstiprinātu, slavētu, uzspiestu un saglabātu savējo. Melu izdzīvošana liek nostādīt sevi augstāk par citiem, rīkoties ekscentriskāk un iedomīgāk. Tas apdraud mūsu sirsnību, laipnību, empātiju un spējas. Kad atļaujam dzīves meliem sevi pavedināt, mēs pārraujam radniecību ar sirdi un dvēseli. Tas nošķir no visa, kas mūsos ir svēts. Mežs kokiem: Realitāte ir meli, tāpēc mūsu dzīves attiecībā pret realitāti ir meli. Sabiedrība ir bijusi un joprojām ir veidota, lai projicētu dzīves ilūziju. Tā ir cilvēcei uzspiesta simulācija, lai maldinātu noticēt, ka tā ir īsta vai pat patiesa. Mūsu ticība šai ilūzijai to padara par realitāti – tik vareni ir cilvēki. Tomēr ar viltu mūsu vara ir izmantota pret mums, lai radītu un uzturētu ilūziju, ko pieņemam par dzīvi. Tikai tad, kad atbrīvosim sevi no globālās halucinācijas, būsim spējīgi redzēt, ka tā patiesībā ir neredzams cietums, kas piesavinās mūsu enerģiju, lai uzturētu savu pastāvēšanu. Mēs visi cīnāmies, lai aizsargātu savu ieguldījumu ilūzijā. Upurējam visu un jebko, lai noturētos, cik vien daudz spējam, pie savas sintētiskās paradīzes. Reiz, agrīnā brieduma gados, mēs beidzām pretoties un sacelties pret sabiedrību un realitāti, un pievienojāmies miljardiem, kuri ir pakļāvušies tās nežēlīgajai ietekmei. Sākām ticēt, ka mūsu ieguldījums var nest pārmaiņas. Retie gadījumi, kad atrodam patiesību melos, vai nu ir sava pieredze, kas ir mazsvarīga citiem, vai kārtējais dzīves melu aspekts. Meli var šķist kā patiesība, ja tos uzskatām par daļu no realitātes. Ir daudz grūtāk izdzīvot melus, nekā izdzīvot patiesību. Šajā ačgārnajā pasaulē var šķist vieglāk atdot savu varu ar balsīm, naudu, enerģiju, izklaidi, atkarībām, pienākumiem un dzīvesveidu, lai izdabātu savām cilvēcisko būtņu tiesībām. Mums tiek likts noticēt, ka identificēt, izveidot un izdzīvot savu patiesību ir nevajadzīgi, grūti, sāpīgi un bīstami, un tas var novest pie letālām sekām. Bailes, kas ir aprijušas patiesību šajā pasaulē, ir uzturējušas kara, mantkārības, vardarbības, slepkavību un vides holokaustu ilūzijas. Tā ir cena par pakļaušanos dzīves meliem. Mēs visi esam atbildīgi par šo milzīgo ilūziju. Visi esam to padarījuši par realitāti, barojot ar savām bailēm, neveiksmēm un nevēlēšanos izdzīvot savu patiesību melu pasaulē. Esot izvēles priekšā starp pasaules mainīšanu un naudas pelnīšanu, labprāt izvēlamies otro iespēju. Viltus “pienākumi” pret meliem, kas ir realitāte, sarausta gabalos mūsu patiesības pieredzējumu. Dzīves lielākie meli ir tie, ka realitāte ir “īsta”. Melu izdzīvošana sniedz viltus sajūtu par jēgu, drošību un piepildījumu, kas ir pieļaujams attaisnojums, lai neatrastos savā patiesībā. Melu lielums, kuros dzīvojam, ir izmērāms pēc patiesības daudzuma, ko upurējam pie savas iedomības, augstprātības, gaidu un tiesību altāra. Mūsu dzīves nekad nebūs patiesas, dzīvojot dzīves melos. Tikai tad, kad izveidosim savu dzīvi un to izdzīvosim, tā kļūs patiesa. Aiams Saums 1. Patīk- pasaki. 2. Nepatīk- pasaki. 3. Ilgojies pēc kāda- uzraksti. 4. Nesaproti- pajautā. 5. Gribi satikties- uzaicini. 6. Vēlies kaut ko- palūdz. 7. Nekad nestrīdies. 8. Gribi būt saprasts- izskaidro. 9. Ja esi vainīgs, uzreiz atzīsties un nemeklē attaisnojumus. 10. Vienmēr atceries, katram ir sava patiesība, un bieži vien tā var nesakrist ar tavējo. 11. Tiecies ar cilvēkiem, kuri tevi labi iespaido. 12. Galvenais dzīvē ir mīlestība, pārējais viss ir tikai fons. 13. Cilvēka problēmas atrodas tikai viņa galvā. 14. Apkārtējā pasaule nav ne laba, ne slikta, viņai vienalga vai tu esi vai neesi. 15. Pacenties katrā notikumā gūt prieku. 16.Vienmēr atceries - visu ir jāpabeidz šajā dzīvē. 17.Atceries, ka tev nevienam nekas nav jāpierāda. 18.Atceries, ka citiem tev nekas nav jāpierāda. 19.Nežēlo laiku un naudu, lai iepazītu pasauli. 20. Ar cilvēku sev blakus, kā arī ar bērniem, vienmēr esi pacietīgs. 21. Ja tev ir slikts noskaņojums, padomā - kad tu nomirsi, tev tā vairs nebūs. 22. Zini - šodiena ir pati labākā diena! Vai jūs esat kādreiz dzirdējuši par sejas karti? Patiesībā tā ir savā ziņā problemātiskas ādas noslēpuma atrisināšanas atslēga. Lūk, īss apskats par sejas galvenajām daļām, uz kurām var parādīties pumpas, un par to, kā tās ir saistītas ar dažādiem orgāniem.
1. un 3. zona: Urīnpūslis un gremošanas sistēma – uzlabojiet savu diētu un sāciet dzert vairāk ūdens. 2. zona: Aknas – pamēģiniet samazināt alkohola, smagas barības un piena produktu lietošanu. Šī zona tāpat var norādīt par gremošanas alerģiju. 4. un 10. zona: Nieres – pārliecinieties, ka uzņemat pietiekami daudz ūdens un dzeriet mazāk tos šķidrumus, kas veicina ūdens zudumu. Kā piemēram, kafija vai alkohols. 5. un 9. zona: Elpošanas sistēma – tiiem, kuri smēķē, vai kuriem ir alerģija, kā likums, šajā vietā ir pinnes. 6. un 8. zona: Nieres – tumši loki, kā likums, parādās kā ūdens zuduma rezultāts. Dzeriet vairāk ūdeni! 7. zona: Sirds – pārbaudiet asinsspiedienu un pārliecinities, ka nelietojiet tādu grimmu, kas kairina ādu. 12. zona: Kuņģis – veiciet organisma detoksikāciju vai arī pievienojiet diētai vairāk šķiedrvielu, lai palīdzētu gremošanas sistēmai. 11. un 13. zona: Hormoni – stress un hormonālās izmaiņas. Tādas problēmas dažreiz var atrisināt ar lielāka ūdens daudzuma lietošanas palīdzību un pāris papildu tumši zaļo dārzeņu porcijām, bet, ja pinnes šajā zonā parādās pastāvīgi, tad pierakstieties uz vizīti pie ārsta, lai izārstētu iespējamu hormonālo nelīdzsvarotību. Bez tam, pinnes šajā zonā parādās arī tad, kad jums notiek ovulācija (un no kuras puses). 14. zona: Slimība – var būt norāde tam, ka jūsu organisms cīnās ar baktērijām, lai izvairītos no slimības. Dzeriet vairāk šķidruma. Lūdzu, pievērsiet uzmanību tam, ka šīs ir vispārējas rekomendācijas. Parasta pinne uz sejas vēl nenozīmē, ka jums ir problēmas ar sirdi. Kā jau ar visiem medicīniskajiem jautājumiem vislabāk ir griezties pie ārsta, vai dermatologa. Pieceļos un iestiepju rokas Saulē, sajūtu tās siltumu.Ievelku Sauli sevī un caur kājām iezemēju to pašā Zemes centrā. Tad ievelku sevi Saulē, apvelkot to sev apkārt un atkal iezemēju to caur kājām Zemē.
Apzinos, ka “Es Esmu”! Sajūtu, ka es esmu un piepildu savu esību ar Saules spēku un siltumu.Esmu pamodies, esmu pamodies labā kompānijā un saku labrīt visiem, kas man apkārt. Labrīt Saule, labrīt Zeme, labrīt koki un putni, labrīt Eņģeļi un Gars -esmu pamodies, lai sveiktu Jūs ar šo dienu, kura sākusies tik jauki. Sajūtu visu sev apkārt un apzinos sevi šajā pasaulē. Nofokusējos uz septīto čakru un apzinos savu domu spēku. Sajūtu, kā katra mana doma kā cunamī steidz caur Visuma plašajām ārēm. Un sajūtu, kā šie domu viļņi atsitās pret zvaigznēm un galaktikām, un steidz atpakaļ pie manis, jau kā situācijas notikumi un lietas. Es sajūtu, ka es patiešām Esmu. Iestiepju kājas dziļi Zemē un galvu dziļi Debesīs, un mana diena var sākties. "Es Esmu" un viss visapkārt ir - es esmu viss . Es esmu šis pilnīgi viss.Labrīt un skaistu visiem šo burvīgo dienu avots: http://spekavots.lv/ikrita-atgadinajums/ |